“Cilvēks brīvs ir tad, kad viņam nav citu variantu. Man, piemēram, nav izvēles – es varu tikai filmēt.” Šos vārdus ir teicis kinorežisors Juris Podnieks. Man šis citāts ir ļoti tuvs un saprotams – arī es jūtos brīvs, veidojot materiālus “Ģērbtuvei”. Jo man arī nav izvēles. Es apzinos, ka nevaru to nedarīt. Tāpēc es jūtu empātiju pret savu stāstu varoņiem, jo redzu, ka viņiem ir līdzīgi.
Runājot par sevi, es maksimāli cenšos norobežoties no apzīmējuma “sporta žurnālists”. Jo es uzskatu, ka man nav tiesību par tādu saukties – tas būtu negodīgi pret tiem cilvēkiem, kuri dara šo darbu ikdienā un ar savu pašaizliedzību un fanātismu tur šo profesiju Latvijā pie dzīvības. Man tas ir hobijs tā visklasiskākajās izpausmēs. Man labāk patīk apzīmējums “sporta stāstnieks”, ko esmu iebāzis sava “Instagram” profila aprakstā. Kad man un maniem radošajiem līdzstrādniekiem sakrīt laika grafiki un iedvesmas vektori – mēs stāstām. Kā paši uzcītīgākie “Ģērbtuves” sekotāji būs ievērojuši – ne visai bieži. Bet, šo visu aizsākot, ne brīdi nebija domas, ka varētu būt citādi.
Tatjanas Fastas rakstīto grāmatu par Juri Podnieku esmu pārlasījis vismaz trīs reizes un daudzas viņa atziņas paturu prātā. Viena no Podnieka atziņām – ir jāfilmē ar virsuzdevumu. Proti, stāstu ir jācaurvij arī kādai dziļākai domai, kas mājo virs visiem redzamā karkasa. Šo virsuzdevumu esmu meklējis katrā “Ģērbtuves” stāstā. 2019. gada stāstu kolekcijas virsuzdevums bija – izvēles.
Gadu sākām ar video materiālu par tādu piemirstu Latvijas basketbola izcilnieku kā Raimondu Miglinieku. Bērnībā viņam nebija izvēles – tēvs Jānis bija ar basketbolu apsēsts un abus ar brāli Igoru dzina pretī sporta virsotnēm jau no pašas mazotnes. Kad Raimonds jau pats bija noteicējs par savu likteni, arī tad viņam nebija izvēles – viņš uz basketbola sliedēm bija uzlikts, viņam basketbols padevās un beigu beigās – uz basketbola altāra viņš nolika sevi visu. Ko tas ir maksājis, uzskatāmi varēja redzēt mūsu video – viena gūža izoperēta, otru sagaida tāda pats liktenis. Mīnusu spēlē pat es izrādījos pārāk ciets rieksts kādreizējam Latvijas izlases motoram. Video gala versijā to nevar redzēt, bet mača gaitā es atspēlējos no 1:4 un uzvaru izrāvu ar vairākiem precīziem 3 punktu metieniem. Kad kameras bija izslēgtas, Miglinieks man atzina, ka viņš no 3 punktu līnijas tā īsti vairs nespēj bumbu aizmest (gūža). Būtu zinājis, nebūtu spīdzinājis… Bet uz jautājumu, vai visu sporta ceļu ietu vēlreiz, atbilde bija – jā!
Izvēles nav arī Mārtiņam Gulbim – viņu portretējām gada sākumā. Cilvēks, kurš deg par basketbolu (un sevi basketbolā) ar divstāvīgu liesmu. Vismaz es raksta tapšanas laikā nonācu pie pārliecības, ka vidusceļa trenera Gulbja stāstā nebūs – vai nu viņš nākotnē būs lielais vārds Eiropas basketbolā, vai arī nojūgsies…
Izvēles nav arī Kristapam Valteram – viņa dzīves ceļš ir basketbols, un tas, iespējams, ir vienīgais dzinulis, kas spēj atturēt no grāvjiem. To viņš šogad saprata pats, atgriežoties basketbola zālē. Bijām klāt, lai iemūžinātu Latvijas basketbola dumpinieku jaunā ampluā.
Izvēle toties bija citam dumpiniekam – hokejistam Oskaram Bārtulim. Daudzi hokeja fani viņam nekad nepiedos atteikšanos no Latvijas pilsonības, kas formāli, pēc rīcībā esošās informācijas, nemaz nav notikusi. Oskars Bārtulis nav sūda brālis, taču daudzu fanu acīs viņš tieši tāds arī paliks. Jo savulaik Oskars izdarīja izvēli – spēlēties ar stāstu par pilsonību.
Basketbolisti Jānis Blūms un Kaspars Kambala ir pretpoli, bet tomēr – radniecīgas dvēseles. Viņiem abiem sports ir kā patvērums, un to viņi pa īstam sākuši apzināties vien pēdējā laikā. Abi šogad sēdās man pretī uz viena un tā paša dīvāna un abu stāsti ir vienlīdz vērtīgi Latvijas basketbolam. Jānis Blūms ir labs paraugs jaunajiem basketbolistiem. Savukārt Kaspars Kambala – labs piemērs. Jo viņi savulaik izdarīja ļoti atšķirīgas izvēles.
Basketbolistam Kasparam Vecvagaram un autosportistam Reinim Nitišam savā starpā būtu, ko pārrunāt. Bērnībā viņiem nebija izvēles – ar attiecīgajiem sporta veidiem nodarbojās viņu tēvi. Savulaik abi ļoti agri un ļoti daudzsološi parādījās uz lielā sporta skatuves, abi – jau agrā jaunībā paguvuši piedzīvot norietu. Abi šogad uzticēja mums savas pārdomas, necenšoties vainu meklēt citos un nezaudējot ticību tam, ka labākais posms abu karjerās vēl ir tikai priekšā.
Izvēle pamest skolu pēc 10. klases savulaik noteikti nospēlēja savu lomu Agra Saviela karjeras kontekstā. Pirms 20 gadiem viņam prognozēja spožu karjeru NHL, bet tagad viņš spēlē “Mogo”. Lūkojām izzināt, kas notika ar Latvijas hokeja lielo cerību.
Beigt karjeru 28 gadu vecumā bija Andra Biedriņa paša izvēle. Taču viņa devums Latvijas basketbolā tiek pārlieku aizēnots. Tāpat šogad rakstījām arī par otru mūsu NBA celmlauzi Kristapu Porziņģi un to, cik limitētas ir viņa iespējas būt noteicējam pašam par savu likteni.
Tomēr Gada intervijas statusu es šogad piešķiršu sarunai ar Rodrigo Laviņu. Kādreizējais Latvijas hokeja izlases kapteinis nekautrējās izrādīt savu vājumu un runāt par tēmām, kuras sportisti parasti cenšas apiet vai uzreiz atvairīt. Un Laviņa intervijas kontekstā iesaku katram pie sevis padomāt par to, cik spēcīgas ietekmes sviras pār mūsu sportistu gaitām ir līdzjutējiem. Rakstīt naidīgus komentārus – tā nav spiesta lieta. Tā ir izvēle.
Gada apjomīgākais veikums bija dokumentālā filma “Džentlmeņu kods”, kuru laidām pasaulē septembra vidū. Stāsts par Latvijā vecāko aktīvo sporta komandu, kuru kopā tur tas pats izvēles trūkums. Viņi varētu tam visam atmest ar roku, bet – ir pārāk cieši sajūgti kopā.
Augstāk minētie darbi ir tikai daļa no šogad rakstītā un filmētā. 2019. gadā ar neko jaunu klajā vairs nenāksim, pietaupīsim patronas 2020. gadam.
Jaunajā gadā novēlu visiem būt brīviem. Izdarīt pareizās izvēles. Un piedomāt par virsuzdevumu.