Porziņģa pjedestāls

Kristaps Porziņģis ir visu laiku slavenākais latviešu sportists. Punkts. Ja par kādu latviešu sportistu bez pārspīlējuma var teikt, ka tas ir nesis Latvijas vārdu pasaulē, tad tas vispirms ir viņš. Tas gan nenozīmē, ka viņš ir visu laiku labākais vai iedvesmojošākais mūsu sportists – jo viņš nav. Turklāt pēdējā laikā viņš vispasaules mediju virsrakstos nonāk tikai skandālu kontekstā. Un arī šie skandāli diemžēl ierakstās Porziņģa un Latvijas savstarpējā pieņemšanas-nodošanas aktā.  

Principā jau šis vismazāk ir stāsts par Porziņģi. Stāsts ir par pjedestālu, uz kura neizbēgami tiek iecelti visi viņa kalibra sportisti. It sevišķi tik mazā valstī kā Latvija. Latvieši tik ļoti vēlas būt piederīgi galma ballei – nu tik ļoti! -, ka ir gatavi nobruģēt ceļu katram, kurš tikai dodas tās virzienā. Pirms 4 gadiem šādi NHL Zvaigžņu spēlē attapās cītīgais, bet no NHL zvaigznes statusa tālu esošais Zemgus Girgensons. Kurš gadu vēlāk bija spiests publiski aicināt savus tautiešus… par viņu nebalsot.

Zīmīgi, ka Girgensons tika atpestīts brīdī, kad uz NBA skatuves parādījās Kristaps Porziņģis. Uznāciens bija negaidīti straujš un pārliecinošs, viņa loma – Latvijā nepieredzēta, tirgus – pasaulē lielākais. Par Porziņģi runāja visur. Par to, kā naktī cēlušies skatīties spēles, aizgūtnēm stāstīja kaudzēm tādu  cilvēku, no kuru mutēm vārds basketbols līdz tam bija pasprucis gaužām reti.

Un kā viņu nemīlēsi? Labi spēlē, rīko nometnes bērniem, dāsni apdāvina savu pirmo treneri, būvē laukumus un visādi citādi iznes sevi pārliecinoši. Svaiga gaisa malks valstij, kurā groza bumba vienmēr ir bijis nacionālais sporta veids, bet otrās brīvvalsts laikā vīru departamentā nav bijis ne spožu panākumu, ne cildenu elku, kas spētu savu imidžu noturēt ilgtermiņā. Bet te pēkšņi no apvāršņa izjāja vienradzis, ģimenes cieši uzraudzīts un par priekšteču kļūdām labi informēts. Solījās tās neatkārtot, nepievilt Latviju.

Vai pievīla? Noteikti pievīla tos, kas viņā saskatīja ideālo cilvēku un visu laiku dižāko latvieti. Kas nez kāpēc bija iedomājušies, ka cilvēkam, kurš izaudzis starp mums, brīnumainā kārtā būs svešas tās vājības, kas piemīt mums pašiem.

Ir jāizbeidz pašiem radīt supervaroņus un pēc tam pašiem tajos vilties. Un, ja tomēr radām tos supervaroņus, tad kāpēc izvēle krīt uz pieaugušiem vīriešiem dīvainos kostīmos, kas dzenas pakaļ bumbai (vai hokeja gadījumā – pieauguši vīrieši ar kokiem rokās, vēl dīvainākos kostīmos, trenkā pa ledu (!) melnu kaučuka gabalu), nevis piemēram tiem letiņiem, kas stāv aiz “Aerones” zīmola, piesaista miljonos mērāmas investīcijas un ar saviem inovatīvajiem droniem glābs cilvēkus visā pasaulē?

Porziņģis ir tāds pats cilvēks kā visi – ar savām vājībām un neveiksmīgiem lēmumiem. Par to, ka pēdējā laikā viņš nemet līkumu nakts klubiem gan Rīgā, gan Liepājā, informācija pienāca nemitīgi. Komplektā ar nostāstiem par ne to laipnāko uzvedību. Līdz ar to diezgan droši varēja prognozēt, ka agrāk vai vēlāk viņš iekulsies arī kādā publiskā ķezā. Un šoreiz ļoti trāpīgi situāciju raksturoja Valdis Valters – proti, viņu pašu no šādām situācijām savulaik paglāba tikai tas, ka nebija interneta.

Moralizēt nav vērts. Jo Latvijā nav neviena cilvēka, kas saprastu, ko nozīmē būt viņa ādā. Vislabākais sarunu biedrs viņam varētu būt Sandis Ozoliņš, kurš savulaik arī iemantoja gan Ņujorkas publikas nopēlumu (laikam pārāk literārs apzīmējums tai nodiršanai…), gan iekaroja pasaules vadošo mediju virsrakstus ar aizturēšanu par braukšanu dzērumā.

Bet arī Ozoliņš ne brīdi karjerā nesaskārās ar to slavenības statusu, kādu Ņujorkā iemantoja Porziņģis. Kad vairs nepiederi sev, bet esi spilgts popkultūras elements. Labi atalgots, bet faktiski – vergs. Pirmkārt, vergs savam statusam. Parkā kafiju tā nemanāmi vairs neiedzersi. Otrkārt, vergs diezgan klasiskā izpratnē, jo pats par savu profesionālo likteni esi mazāks noteicējs nekā lielveikala kasieris.

Tūkstošiem cilvēku klātienē, samaksājuši lielu naudu un sapirkušies uzkodas, vēro tevi kā tādu cirka zvēru. Aplaudē par skaistiem trikiem, izsvilpj – par neveiksmīgiem. Un laukuma malā stāv dresētājs (treneris), kurš izlemj – cik daudz un kādus trikus pūlim demonstrēsi; ar ko kopā to darīsi. Un augšā, VIP ložā, sēž saimnieks (komandas īpašnieks), kurš ar vieglu rokas vēzienu var atlaist gan dresētāju, gan arī tevi pašu aizsūtīt uz citu cirku, citā pilsētā.

Nesaskatu tur neko apskaužamu. Un man nav ne jausmas, kā šāds liktenis iespaido cilvēka psihi. Līdz ar to neceļas roka nosodīt sportistus par to, ka viņi grib atlaist bremzes. Vai to vajag darīt publiskā vietā ar fēliksiem un jurgitām vai tomēr noīrēt savu? – tas gan ir jautājums, kas turpmāk jāapsver.

Izdarot pareizos secinājumus, nesenie skandāli Kristapa Porziņģa turpmāko basketbolista karjeru nekādi neietekmēs. Spožās basketbola prasmes tie nemazina. Cietusi ir Porziņģa reputācija, un īstermiņā tas var atsaukties uz viņa attiecībām ar sponsoriem.

Bet ilgtermiņā – ja nesenie skandāli tā arī paliks viņa skaļākie misēkļi (pieņemot, ka izvarošanas lieta tā arī beigās izrādīsies tikpat sastiķēta, cik izskatās no malas) un karjera turpinās attīstīties pa uzņemto kursu, pēc 10 – 15 gadiem beidzot karjeru, viņu atcerēsies pēc panākumiem laukumā.

Uz papīra izskatās vienkārši, bet dzīvē to paveikt būs ellīgi grūti. Necelsim pjedestālu, bet novēlēsim, lai izdodas.