Biedriņa lāsts

Redzot, kā izšķirošajās spēlēs par tikšanu uz Pasaules kausu Latvijas izlase nespēj savākt atlēkušās bumbas un aizsardzībā neitralizēt pretinieku garos spēlētājus, neviļus iedomājos par tādu nu jau mazliet piemirstu spēlētāju kā Andris Biedriņš. Varam tikai iztēloties, kāda pievienotā vērtība šim Latvijas izlases modelim būtu 32 gadus vecais Biedriņš. Simboliski, ka viņa spēcīgākie trumpji lielā mērā bija tieši tas, kas Latvijas izlasei pietrūka.  

“Jauna ēra, jauna ēra…”

Andris Biedriņš nebija pirmais latvietis NBA. Šis gods pienākas Gundaram Vētram. Taču Biedriņš bija pirmais latvietis, kurš basketbola Mekā tā pa īstam uzspīdēja. Un, pateicoties tehnoloģiju izaugsmei, pirmais, kuram Latvijas sporta līdzjutēji ar aizrautīgu interesi sekoja līdzi. Pārdzīvoja. Cerēja. Lepojās. Notikumi karjeras izskaņā ir aizēnojuši to laiku, kad Andris Biedriņš bija Latvijas populārākais sportists. Un tieši laikā, kad Biedriņš jāja stikla kalnā, sevi basketbolā sāka apzināties paaudze, kura toni nosaka tagad.

Basketbola zinības Purvciema zēns Andris apguva Valtera basketbola skolā (VBS) pie trenera Raivo Otersona, un simboliski, ka basketbola skola savas gaitas beidza teju vienlaicīgi ar Biedriņa došanos pāri okeānam. 2003./2004. gada LBL sezona aizritēja bez lielas sportiskās intrigas (BK “Ventspils” bija savā pīķī, pārējie varēja tikai noskatīties), taču kļuva par Biedriņa izstādes sezonu. Viņa pārstāvētais BK “Skonto” tosezon spēles aizvadīja Rīgas Sporta manēžā, un tās noplukušie koka soli tik dārgus dibenus nebija uzņēmuši pirms tam un nav uzņēmuši arī pēc tam. Aģenti un skauti brauca no malu malām. Interese par Rīgas 64. vidusskolas 11. klases skolēnu bija neviltota, uzlecošo zvaigzni pavērot darbībā bija ieradies pat oriģinālā “Dream Team” dalībnieks Kriss Malins, kurš tobrīd bija Goldensteitas “Warriors” Basketbola operāciju viceprezidents. Līdzi spēlēja arī mediji, jo Biedriņa stāsts Latvijas sporta vidē bija kas iepriekš nepieredzēts. Žurnālu vāki, lielās intervijas gan drukātajā formātā, gan televīzijā. Latvietis NBA – 2004. gadā daudzi tādam pavērsienam neticēja līdz pēdējam brīdim.

Sezona, kad varenie vētīja un lenca Biedriņu, sakrita ar zināmu pārmaiņu laiku Latvijas basketbolā. Latvijas izlase neveiksmīgi aizvadīja 2003. gada Eiropas čempionātu, izlases grožus atdeva tās ilggadējais treneris Armands Krauliņš, karjeras valstsvienībā beidza ilggadējie līderi Ainars Bagatskis, Edgars Šneps, Raimonds Miglinieks. Populārākie spēlētāji bija Kaspars Kambala un Roberts Štelmahers, bet Ainars Bagatskis negaidīti 36 gadu vecumā debitēja Eirolīgā, kopā ar Saboni pārstāvot Kauņas “Žalgiri”. BK “Ventspils” kļuva par pirmo Latvijas klubu ULEB kausā, un šādam notikumam par godu visas mājas spēles translēja LNT. Ventiņu treneru korpuss ar Kārli Muižnieku priekšgalā pārņēma Latvijas izlases grožus un aizsāka paaudžu maiņu.  Talantu netrūka, to slīpēšanai tika izsniegts ilgtermiņa uzticības kredīts gan treneriem, gan jaunajam sastāva modelim, kura centrā kādudien bija jānostājas Andrim Biedriņam.

Pumpuri sprāga pa visu pagalmu

2004. gada NBA jauno spēlētāju draftā Andri Biedriņu izraudzījās ar augsto 11. numuru. Latvieša talanta tālāko lološanu uzņēmas Goldensteitas “Warriors” – Krisa Malina Sporta manēžā piedzīvotais kultūršoks nebija veltīgs. Pirmās pāris sezonas Biedriņa spēles laiks svārstījās 12-14 minūšu robežās, vidēji spēlē gūto punktu un izcīnīto bumbu skaits svārstījās ap skaitli 4. Par izrāviena sezonu kļuva 2006./2007. gada sezona, kad “Warriors” grožus pārņēma ātru basketbolu mīlošais, uzvarām visu laiku bagātākais NBA treneris Dons Nelsons. Kustīgais Biedriņš viņa spēles koncepcijā iederējās daudz labāk nekā smagnējais Adonals Foils, un latvietis 20 gadu vecumā kļuva par stabilu pamatsastāva spēlētāju.

Statistikas rādītāji lika izveidot lielākas ailes “Excel” tabulās, Biedriņa vidējie rādītāji punktos un bumbās visu sezonu flirtēja ar “double-double”, sezonas beigās uzrādot 9,5 punktus un 9,3 atlēkušās bumbas. Veiksmīgu sezonu leiputrijā pārvērta “Warriors” negaidītās sekmes izslēgšanas spēlēs, kurām komanda kvalificējās pēc 13 sezonu pārtraukuma. “Warriors” pirmajā kārtā sensacionāli izslēdza regulārās sezonas uzvarētāju, iepriekšējās sezonas finālisti Dalasas “Mavericks”. Basketbola hipijs Dons Nelsons no neordināriem spēlētājiem bija izveidojis aizraujošu komandu, kuru vēl līdz pat šai dienai atceras kā “We Believe” komandu. Tā kļuva par priekšvēstnesi pašreizējai Goldensteitas “Warriors” dominances ērai. Starp citu, pirms dažām dienām “Warriors” sarīkoja godināšanu “We Believe” komandas spožākajiem personāžiem. Šā brīža “Warriors” treneris Stīvs Kers norādīja, ka Dons Nelsons tolaik aizsāka revolūciju, kuru pilnā plaukumā NBA laukumos var vērot šobrīd. Biedriņš bija viens no revolūcijas stūrakmeņiem.

Biedriņa augšupeja tikai izrotāja idilliskās noskaņas, kādas tobrīd valdīja Latvijā. Premjers Aigars Kalvītis bija iezvanījis treknos gadus, tie nebija gājuši ar līkumu arī basketbolam. BK “Ventspils” hegemonijai izaicinājuma cimdu meta ambiciozie Rīgas klubi “ASK/Rīga” un “Barons”, kas ap klubu basketbolu sacēla nepieredzēti lielu ažiotāžu. Papildus intrigai pašu mājās tobrīd vēl nekas neliecināja arī par Baltijas Basketbola līgas norietu, līdz ar to basketbola gardēži visu sezonu apkārt staigāja ar uzblīdušiem vēderiem.

2007. gada Eiropas čempionāts bija pirmais, kurā Latvijas izlases formu mugurā vilka Andris Biedriņš. Grupu turnīrā negaidīti nolikuši uz lāpstiņām vienu no turnīra favorītēm Horvātiju, latvieši sensacionāli uzkāpa uz Portugāles grābekļa un mājup devās jau pēc grupu turnīra. Tobrīd gan tikai retais šo neveiksmi uztvēra kā lielāku nepatikšanu priekšvēstnesi, jo nākotne zīmējās spožās krāsās. Uzvara pār Horvātiju iezīmēja to līmeni, kādā tā spēlētāju paaudze varētu spēlēt. Zaudējums Portugālei – perspektīvu, kas varētu atkārtoties, neizdarot secinājumus. 21 gadu vecais Andris Biedriņš tobrīd vēl tikai uzņēma apgriezienus, tāpat kā Latvijas klubu ambīcijas. “Pēc diviem gadiem,” basketbola līdzjutēji iztēlojās, “tad gan mēs viņiem visiem parādīsim!”

Uzlidoja un… piezemējās

2007./2008. gada NBA sezona Andrim Biedriņam bija vēl veiksmīgāka par iepriekšējo. Atsevišķos mēnešos NBA bija rūpīgi jāpameklē vēl kāds tik produktīvi spēlējošs centra spēlētājs. Nu, piemēram, 2008. gada aprīlis – 9 spēlēs Biedriņš vidēji spēlē izcēlās ar 14,1 punktu un 13,9 atlēkušajām bumbām. Sniegums nepalika nenovērtēts un “Warriors” latvietim piešķīra ne tikai treknu (bet godam nopelnītu!) līgumu 54 miljonu dolāru vērtībā, bet arī kapteiņa uzplečus.

Noslēdzis lielo līgumu, Biedriņš aiz ausīm Latvijas izlasi aizvilka līdz Eiropas čempionātam (vidēji spēlē 22,3 punkti un 13,7 atlēkušās bumbas, tai skaitā 30+22 uzvarā pār grupas līderi Maķedoniju) un savu naudiņu godam atstrādāja arī nākamajā NBA sezonā.

2008./2009. gada NBA sezonā Biedriņš uzrādīja karjeras labāko statistiku – 11,9 punkti un 11,2 atlēkušās bumbas. Statistika būtu vēl iespaidīgāka, ja sezonas beigu daļā no ritma nebūtu izsitis savainojums, jo pirmajos divos mēnešos skaitļi bija daiļrunīgi – attiecīgi 15,5 + 12,5 novembrī, 15,6 + 12,2 decembrī.

Vasarā Latvijas izlases rindās tika pulcēti visi tā brīža labākie, ar diskvalifikāciju izcietušo Kasparu Kambalu ierindā. Izlasei tika piesaistīts labu reputāciju Eiropā iemantojušais lietuviešu speciālists Kestutis Kemzura un dots bēdīgi slavenais “Tagad vai nekad” slogans. Lielā uzdzīve ārpus laukuma, neveselīgais mikroklimats komandā un atrašanās “nāves grupā” Eiropas čempionātā – visi šie faktori nospēlēja savu lomu, lai “Sapņu komanda 2009” no Eiropas čempionāta atgrieztos ar nokārtām galvām. Vadzis lūza, kad “Sporta Avīzei” tika nopludināta izlases ģenerālmenedžera Edgara Buļa atskaite par pieredzēto. Kristaps Valters, Armands Šķēle, Andris Biedriņš, Kaspars Bērziņš un Kaspars Kambala izpelnījās dažāda veida diskvalifikācijas no Latvijas Basketbola savienības (LBS) puses. Komplektā ar finansiālā burbuļa sprādzienu dažus mēnešus iepriekš, sprādzis bija arī Latvijas basketbola eiforijas burbulis.

Klubu rocība ievērojami saruka, līdz ar to piezemētākas kļuva ambīcijas. Tribīnēs sāka svilpot vējš, Latvijas izlase bija jākomplektē tikpat kā no jauna. To, ka baigās vasaras notikumi iezīmēs arī Andra Biedriņa karjeras norietu, paredzēja varbūt tikai paši cītīgākie basketbola druvas racēji.

Lejup no stikla kalna…

Pārspīlēti būtu teikt, ka 2009. gada baigās vasaras uzdzīve kļuva par lielāko sprunguli Biedriņa karjeras spieķos. Tie bija savainojumi, kas izārdīja viņa nākamo NBA sezonu. Tas, ka savainojumi varēja nebūt, ja vasarā būtu cītīgāk pastrādāts, ir spekulatīvs pieņēmums, taču – ar savu racionālo graudu.

2009./2010. gada sezonā tikai 33 spēles, ievērojams produktivitātes kritums punktos (no 11,9 uz 5) un atlēkušajām bumbās (no 11,2 uz 7,8) un iedragāta pārliecība. Kopš tā laika Biedriņš tikpat kā nesniedz intervijas Latvijas medijiem, bet vairāki cilvēki, kas Biedriņu pazīst gana labi, vēlāk atzinuši, ka LBS diskvalifikācija, tās iztirzājums medijos un sekojušais fanu nopēlums uz Biedriņa turpmāko karjeru atstājis būtisku iespaidu.

LBS lēmums par diskvalifikācijām neapšaubāmi bija pareizs, jo ar briljanta zaļo tik ielaistu iekaisumu izārstēt vairs nebija iespējams, taču ar vienu lielu BET – lēmums būtu pilnībā attaisnojams, ja būtu atkāpusies arī LBS vadība, kas gadiem ilgi šo bradāšanu pa izlases mundieri piedeva, kā rezultātā paši pa to bradāja.

Latvijas izlasi vadīt uzticēja Ainaram Bagatskim, kurš sāka veidot jaunu komandu. Ar Jāni Blūmu un Kristapu Janičenoku kā pirmajām vijolēm, klāt liekot tobrīd vēl pavisam zaļos Dairi Bertānu, Jāni Strēlnieku, Mārtiņu Meieru, Mareku Mejeri, drīz vien klāt nāca arī Dāvis Bertāns un Jānis Timma. Spēlētāji, kas izlases kodolu veido joprojām.

2011. gada Eiropas čempionātam Latvijas izlase nekvalificējās – pirmo reizi kopš 1999. gada. Tribīnes izlases spēlēs bija tukšas, “Twitter” vidē atsevišķi aktīvisti par tām sacerēja anekdotes. Uz čempionātu gan Latvijas izlase aizbrauca, jo tika paplašināts komandu skaits finālturnīrā – no 16 uz 24. Uzvaras gan izcīnīt neizdevās, taču virzība progresa virzienā bija nepārprotama.

To diemžēl nevar teikt par Andra Biedriņa karjeru. 2010./2011. gada sezona statistiski tikpat kā neatšķīrās no iepriekšējās (5,0 + 7,2), taču nākamās gan jau bija īsta bēdu ieleja.

Karjeras attīstību arvien vairāk apgrūtināja savainojumi, nevienā no atlikušajām sezonām neizdevās sasniegt 60 nospēlēto spēļu robežu. Biedriņš saprata, ka, lai atgrieztos līmenī, ar sevi ir jāstrādā cītīgāk. Meklēja psihologa palīdzību, pastiprināti strādāja pie fiziskās sagatavotības. Labā formā ieradās uz “Warriors” nometni pirms 2011./2012. gada sezonas, izpelnījās pat komandas biedra Stefa Karija uzslavas. Sezonu sāka ar cerīgiem 10 punktiem, 8 atlēkušajām bumbām un 3 blokiem pret Losandželosas “Clippers”. Tas viss iespēts 20 minūtēs, grozam garām nemetot ne reizi. Bet jau nākamajā spēlē viss sagriezās kājām gaisā – 0 punkti un 4 bumbas. Un pa šādu līkni aizskrēja arī visa sezona. Un arī divas turpmākās, kas izrādījās pēdējās.

Kad 2013. gada vasarā intervēju Biedriņa treneri un uzticības personu Raivo Otersonu, tad viņš atklāja, ka savu audzēkni saticis, uzlicis uz svariem un bijis patīkami pārsteigts par fizisko kondīciju. 27 gadu vecumā viņš bija pašā spēku plaukumā, perfekti nobriedis un funkcionāli gatavs karjeras labākajam basketbolam. Bet emocionāli basketbolists Biedriņš acīmredzot jau bija finišējis…

Psiholoģijai sportā ir milzu nozīme, tā var pabojāt karjeras attīstību pašos negaidītākajos brīžos. Karjeras pēdējie gadi Biedriņam izvērtās par īstu murgu, galvenokārt jau emocionālā ziņā. Neveiksmes soda metienos tika pamatīgi izņirgtas gan arēnās, gan Ziemeļamerikas medijos, un tas viss noveda pie tā, ka latvietis jau acīmredzami sāka baidīties atrasties ar bumbu groza tuvumā. Vēl trakāk – pretinieki sāka apzināti sist sodus situācijās, kad Biedriņam bumbas nemaz nav. Ar šo emocionālo slogu Biedriņš acīmredzot nespēja tikt galā, un latvieša atdzimšanu gaidīt pārstāja arī viņam tik lojālā “Warriors” organizācija.

Zīmīgi, ka Biedriņa norieta gadi sakrita ar laiku, kad “Warriors” draftēja Stefu Kariju, Kleju Tompsonu un Dreimondu Grīnu. Spēlētājus, uz kuru pleciem izveidojās un joprojām turas “Warriors” nu jau čempionu dinastija (3 čempiontituli iepriekšējās 4 sezonās). Lai cik sāpīgi to nebūtu atzīt, būtisks priekšnoteikums dinastijas izveidei bija atbrīvošanās no Biedriņa treknā līguma… Līdzīgi kā Latvijas izlases kontekstā – varam tikai zīlēt, kā šā brīža “Warriors” komandā un tās dinamiskajā spēles modelī izskatītos Biedriņš savās labākajās sezonās, taču loģika saka priekšā, ka noteikti labāk nekā virkne centru, kas ir kaldinājuši “Warriors” trīs čempionu titulus.

Neizsmiet, bet padomāt

Nezinu, kā citi, bet es par Andri Biedriņu iedomājos tādos brīžos kā spēlēs pret Spāniju vai Melnkalni, kad ir grūtības izcīnīt atlēkušās bumbas vai nosegt groza apakšu. Aprīlī Biedriņam apritēs 33 gadi. Ja viss notiktu kā iecerēts, tad šajā izlases modelī viņš būtu kā Sanantonio “Spurs” leģenda Deivids Robinsons, kurš palēnām savas aroda gudrības un līdera grožus nodotu otram dvīņu tornim Timam Dankanam jeb Kristapam Porziņģim. Taču tas atkal ir “kā būtu, ja būtu” žanrs, un tam, kā zināms, nekādas pievienotās vērtības nav.

Pievienotā vērtība toties ir Andra Biedriņa karjerai. Andrim Biedriņam un visai viņa paaudzei nebija neviena spilgta pašmāju basketbolista, kurš ieņemtu elka lomu un parādītu ceļu līdz NBA, ar visām tumšajām alejām un kārdinošajām oāzēm. NBA bija spēlējis tikai Gundars Vētra, bet visu Barselonas 92’ notikumu kontekstā viņš Latvijas basketbolā drīzāk bija melnā avs. Šai spēlētāju paaudzei elks bija Andris Biedriņš. Ar visām savām spožajām sezonām NBA, spožajām spēlēm Latvijas izlasē un, jā – arī visiem dzīves grābekļiem. Uz kuriem neizbēgami būtu uzkāpts, ja Biedriņš savu pieri jau nebūtu atdauzījis viņu vietā.

Vai mēs varam atļauties pārmest Biedriņam to, ka viņš karjeru beidza 28 gadu vecumā un no malas noraudzījās, kā izšķirošos brīžos zem mūsu groza saimnieko pretinieki? Nē, nevaram. Katram ir tiesības savu dzīvi nodzīvot pēc saviem ieskatiem. Drīzāk varam padomāt, vai laikā, kad Biedriņa karjera apmeta kūleni, nevajadzēja aiztaupīt kādu indīgu komentāru viņa virzienā. Tas, ko varam pārmest, ir profesionalitātes trūkumu un savas lomas neapzināšanos laikā, kad bija jāpārstāv Latvijas izlase vai, precīzāk, jāgatavojas pārstāvēt Latvijas izlasi.

10 gadus pēc baigās vasaras Latvijas basketbols ir atdzimis jaunā kvalitātē. Trīs spēlētāji NBA, seši Eirolīgā – abās līgās īpatsvars solās tikai pieaugt, nevis sarukt. Latvijas izlase Eiropas čempionātā bija reāla medaļu pretendente. Palika 3 punktu attālumā no Pasaules kausa. Ir spēlējusi olimpiskajā kvalifikācijā. Tas nebūtu noticis bez Andra Biedriņa. Ne ar šo paaudzi. Taču tas notika bez Andra Biedriņa klātbūtnes laukumā. Un, iespējams, tieši tur arī palika mūsu olimpiskā ceļazīme; mūsu Eiropas čempionāta medaļas; mūsu debija Pasaules kausā.

Par Kristapa Valtera izpausmēm “Twitter”, protams, var pavīpsnāt, taču – ja tiešām eksistē karmas likumi, tad vienā punktā Valteram var mēģināt piekrist. Kad LBS vadība, dalot diskvalifikācijas spēlētājiem, “aizmirsa” par sevi, iespējams, tā tiešām uzlika Latvijas izlasei kādu lāstu. Nesaukšu to par Valtera lāstu. Kā jums tīk Biedriņa lāsts?