Mazliet ķerts

Mārtiņš Gulbis
Foto: Lauris Aizupietis

Mārtiņš Gulbis ir neordināra un nedaudz kolorīta figūra Latvijas basketbolā. 27 gadu vecumā viņam jau ir septiņu sezonu pieredze kā galvenajam trenerim. Lielāka nekā viņa elkam – “Žalgira” trenerim Šarūnam Jasikēvičam. Par sevi pārliecināts un ambiciozs, lai arī konkrētas noskatītās virsotnes saukt izvairās.  Vai viņam ir pa spēkam kļūt par nākamo Latvijas basketbola skaļo vārdu?

Bez Holivudas elementiem

“Man prieks, ka jūs visi esat šeit un nevis tur ārā,” dedzīgo stāstījumu par taktiskajiem uzdevumiem ar piezemētāku toni pārtrauc Mārtiņš Gulbis. Ir 2. janvāra vakars, un Olimpiskā sporta centra ģērbtuvē spēlei pret titulēto Latvijas basketbola flagmani “VEF Rīga” briest “Betsafe/Jūrmala” komanda. Ārā ir ekstrēmākie laikapstākļi, kādi šoziem pieredzēti, bet tas, par laimi, nav paretinājis jūrmalnieku tā jau tikai astoņu cilvēku spēlētāju sastāvu. Gulbis runā īsi, taktiskos uzdevumus nober pāris minūtēs, bet iedvesmojošos vārdus pirms šīs Dāvida un Goliāta cīņas – vien pārdesmit sekundēs. To, ka pēc 40 minūtēm laukumā spēkiem mērosies dažādu iespēju komandas, var noprast ne tikai pēc patukšā spēlētāju pieteikuma, bet arī diviem banānu ķekariem un dažiem “Snickers” batoniņiem, kas izvietoti uz fizioterapeita kušetes.

Taču Holivudas filmu cienīga uzruna, kurai apakšā varētu palikt banālu mūziku noskaņas radīšanai, izpaliek. “Es to iemācījos no Ainara Zvirgzdiņa. Ja jāspēlē pret nomināli spēcīgāku pretinieku, tad nav labi pārforsēt ar runām,” skaidro Mārtiņš Gulbis. “Es nekad spēlētājiem neuzsveru, ka ir jāpaveic varoņdarbs. Norādu uz pretinieku kļūdām, uz mūsu darāmajiem darbiem un mēģinu pierādīt, ka tas darbojas.”

Saviem spēlētājiem ģērbtuvē Gulbis apsola, ka titulētais pretinieks nebūs cīņai simtprocentīgi noskaņojies jau no pirmajām sekundēm. Un viņa vārdi piepildās – jūrmalnieki izvirzās vadībā ar četru punktu pārsvaru un visu pirmo ceturtdaļu tur vefiņam līdzi. Gulbja izdarības laukuma malā brīžiem ir spilgtākas par notikumiem laukumā. Dusmu brīžos viņš ir tikpat savaldīgs kā Artuss Kaimiņš Rokkafejnīcā, bet labas epizodes atzīmē tā, kā futbola treneri svin gūtos vārtus Pasaules kausa finālspēlē. Uz līdzās esošajiem rezervistiem bļauj pat pēc rezultatīviem uzbrukumiem, tikpat aktīvi apelē arī pie teju katra viņa komandai nelabvēlīga tiesnešu lēmuma. Kad vaicāju, vai ekspansīvās izpausmes laukuma malā nav mazliet uzspēlētas, lai nostiprinātu savu kā trenera imidžu, Gulbis atbild: “Nekas nav uzspēlēts. Nevaru mierīgi noskatīties, ja spēlētāji nepilda to, ko trīs treniņus pēc kārtas esam mācījušies. Tad es laižu ārā.”

Pirmā puslaika izskaņā vefiņš mēģina mukt, bet jūrmalnieki nekur tālu nepalaiž. Sešu punktu deficīts pēc pirmā puslaika neļauj kliedēt intrigu un notur tribīnēs pat lielākos pesimistus.

Jaunākais treneris LBL vēsturē

Sportam paiet garām Mārtiņš Gulbis nevarēja. Tēvs savulaik spēlējis kopā ar Valdi Valteru un pat spējis viņu uzvarēt metienu sacensībās, mamma bijusi cēlāja PSRS volejbola izlasē. Un, ja ar basketbolu bija aizrāvies vecākais brālis, tad diagnoze skaidra. Savas sportista gaitas Mārtiņš uzsāka 3. BJSS, bet drīz vien pārgājis uz basketbola skolu “Rīga”. Brālis Māris sevi jau 18 gadu vecumā pieteica “Baronā”. Kad paaugās Mārtiņš, arī viņš kļuva interesants talantu meklētājiem. Savā pēdējā sezonā Jaunatnes līgā viņš kā saspēles vadītājs laukumā diriģēja tādus spēlētājus kā Jānis Timma, Dāvis Bertāns, Kaspars Vecvagars, kā arī vairākus mazāk zināmus, bet gana respektablus vārdus Latvijas basketbolā. “Mēs vienkārši baudījām basketbolu,” Gulbis ar platu smaidu gremdējas atmiņās. “Es kā saspēles vadītājs varēju izlemt, kam es metīšu alley-oop – Dāvim Bertānam, kurš skrēja no vienas puses, vai Jānim Timmam, kurš no otras. Vienā spēlē abi pat sadūrās gaisā.”

Šī talantīgā brigāde, kas bija pulcējusies zem “DSN/Rīga” nosaukuma,  2010. gadā triumfēja LBL 2. divīzijā. Gulbja tālākais ceļš basketbolā veda uz “VEF Rīga”, kas tobrīd sāka atkāpties no sākotnēji sludinātā talantu laboratorijas koncepta un pastiprinājās ar tādiem sevi jau pierādījušiem spēlētājiem kā Sandis Valters, Gatis Jahovičs, Kaspars Bērziņš, Kristaps Janičenoks. Iespēja trenēties kopā ar Latvijas vadošajiem spēlētājiem pie Rima Kurtinaiša vien bija zelta vērtē, taču sapnis par lielo basketbolu Mārtiņam aprāvās agri un nežēlīgi – pienācīgi kalpot atteicās gūžas kauls, kas bija tik nodilis, ka vēl mazliet un Mārtiņš 20 gadu vecumā varēja palikt bez kājas. Arī letāls iznākums nebija nereāla perspektīva… Tagad, 8 gadus vēlāk, par to dienu pārdzīvojumiem ik uz soļa atgādina nedaudz stīvā gaita.

Vienām durvīm aizveroties, atvērās jaunas. Trenera karjeras durvis. Iesākumā vasarā patrenēja brāli Māri. Vecākais brālis aizlika labu vārdiņu “Barons” vadībai, un tā 20 gadus jaunajam Gulbim deva iespēju – kā Edgara Tetera palīgam. Teterim, kurš 2010. gadā bija aizvedis “Baronu” līdz čempiontitulam, jau gadu vēlāk darbs tika uzteikts, un kluba boss Ivo Zonne uz pārrunām savā kabineta iesauca Mārtiņu. Zonne vaicāja tieši – vai esi gatavs kļūt par galveno? “Biju ļoti pārbijies, bet apzinājos, ka otrreiz tāda iespēja var nepienākt,” sarunu ar Ivo Zonni atminas Gulbis. Situāciju vēl spilgtāku padarīja Zonnes iespaidīgi iekārtotais kabinets.  Taču lēmuma pieņemšanu atviegloja fakts, ka citas iespējas dzīve tobrīd nemaz nesteidza piedāvāt, un Mārtiņš piekrita.

Karjeras pirmajās sezonās kā asistenti Gulbim tika piekomandēti pieredzējušie un titulētie Ainars Zvirgzdiņš un Igors Miglinieks. Rūdīts bija arī spēlētāju kodols – Mihals Hlebovickis, Ilmārs Bergmanis, Salvis Mētra un citi LBL vairākus pudus sāls apēdušie. Fotogrāfiem ainas ap “Barona” rezervistu soliņu kļuva par saldo ēdienu.

Kā brīdi, kas definējis visu viņa tālāko trenera karjeru, Gulbis atceras reizi, kad bija jānosēdina uz soliņa komandas lielākā autoritāte Mihals Hlebovickis, kurš pirms kādas spēles bija nokavējis iesildīšanās sākumu. “Es biju tā samīzies!” neslēpj Mārtiņš. “Sapratu, ka tajā brīdī man bija jāparāda attieksme – ka man visi ir vienādi. Viņš bija autoritāte tajā komandā, gandrīz divreiz vecāks par mani, bet man tas bija jāizdara. Tobrīd viņš ļoti dusmojās, bet vēlāk atzina, ka esmu rīkojies ļoti pareizi.”

Kārtīgs pārbaudījumus karjeras sākumā bija arī sadarbība ar rūdītajiem asistentiem. “Bija traki,” ir Mārtiņa pirmie vārdi, atbildot uz jautājumu, kā viņš tika ar to galā. “Man vienmēr ir bijusi sava doma. Es viņos ieklausījos, bet paliku pie sava. Bija pārāk daudz informācijas, nebiju vēl iemācījies to apstrādāt. Pusotru mēnesi pirms izslēgšanas spēlēm nomainīju visas mūsu taktiskās iestrādes. Tā bija kļūda, kas mums maksāja bronzas medaļas,” Mārtiņš atzīst.

Tomēr savu neordināro trenera karjeras sākumu viņš apzīmē kā milzu veiksmi, jo gan kā spēlētājs, gan kā treneris pabija līdzās daudzām spilgtām personībām. “Valdis Valters, Nikolajs Mazurs, Ramūns Butauts, Rims Kurtinaitis, Ainars Zvirgzdiņš, Igors Miglinieks,” Mārtiņš uzskaita. “Ne kuram katram dzīvē ir bijušas tādas iespējas.” Ikdienas darbā Gulbis no katra ir aizguvis, viņaprāt, labāko. “Man ļoti patika, kā Ramūns Butauts sagatavo komandu spēlēm. Ja vajadzēja disciplinēt komandu, tad Rims Kurtinaitis bija soli priekšā visiem. Valdim Valteram bija ļoti labi metienu vingrinājumi – daudz un tiešām interesanti. Ainaram Zvirgzdiņam bija ļoti labs taktiskais zīmējums, Igoram Migliniekam – ļoti labas aizsardzības sistēmas.”