Ambīcijas un skaudrā realitāte
25. decembris, Ziemassvētki. Kamēr ielas patukšas un lielākā daļa cilvēku laiski atpūšas mājās, es stāvu ārā pie “Turības” zāles durvīm. Jūrmalniekiem ir treniņš, un es Mārtiņam dažas dienas iepriekš biju aizmetis ziņu, ka piekāpšu paskatīties. Taču durvis ir slēgtas, Mārtiņu sazvanīt nevaru. Treniņš sāksies pēc dažām minūtēm un es jau sāku atmest cerību, jo saprotu, ka treneris telefonu ir nolicis tā patālāk un domās jau ir iegrimis treniņā. Taču pēc brīža atveras durvis. “Šķita, ka kaut kas trūkst,” verot durvis saka Mārtiņš.
Atmiņa ir viens no Mārtiņa Gulbja trumpjiem, un uz to viņš paļaujas daudz. Kad runājam par basketbolu, viņš ar apskaužamu precizitāti sauc daudz dažādus faktus, tai skaitā precīzi citē statistikas rādītājus no, piemēram, 2001. gada Eiropas čempionāta. Atmiņa viņam lieti noder, televīzijā komentējot basketbola spēles. Viņa padziļinātā interese par sportu gan neaprobežojas tikai ar basketbolu. Lai par kādu sporta veidu virzītos mūsu sarunas, viņa erudīcija ir ļoti rūpīga sporta pārzinātāja līmenī.
Ne visu viņš spēj atcerēties, tāpēc daudzas lietas pieraksta. Kad stāstu par savu interviju ar Artūru Irbi un viņa redzējumu par to, kādai jābūt sportista domāšanai, Mārtiņš izvelk telefonu un veic ierakstu. “Piefiksēju, ka jānoskatās intervija – pēdējā laikā tieši daudz domāju par šo tēmu.”
Šāda tipa ieraksti viņam telefonā ir vairāk nekā 40. Vecās pierakstu klades mājās aizņem veselu plauktu, bet uz dzīvesbiedres Kristīnes Silarājas mudinājumiem izmest makulatūru, Mārtiņš allaž atcērt – nekādā gadījumā! Pāršķirstot vecās klades, var novērtēt savu kā trenera izaugsmi, uzskata Gulbis.
Pirmais asociatīvais vārds, kas iešaujas prātā, vērojot “Betsafe/Jūrmala” treniņu, ir kultūra. Spēlētāji pirms treniņa ierodas ātrāk un sagatavo sevi individuāli. Pēc treniņa paliek ilgāk un atstrādā metienus no statiskām pozīcijām. “Sākumā to nedaudz uzspiedu, tagad jau dara paši,” atklāj Gulbis. “Mans uzdevums ir izkārtot spēlētājam brīvu metienu. Ja spēlētājs to neiemet, tā nav mana vaina. Ja spēlētājs ir spiests mest sarežģītu metienu, tad tā ir mana vaina.” Kā īlens no maisa ārā izlec treniņa sākumu nokavējušais lietuvietis Deniss Krestiņins, kurš Gulbja vadībā spēlējis “Baronā” un “Jelgavā”. Viņš tagad spēlē Kosovā un Ziemassvētku brīvdienas pavada Rīgā, tāpēc, lai komanda treniņā varētu uzspēlēt 5 pret 5, ir pieslēdzies talkā. Krestiņins pa taisno, bez iesildīšanās, iesaistās treniņā, kuru tā sākumdaļā vada fiziskās sagatavotības treneris. Gulbis vien pašūpo galvu: “Ja viņam ar mums būtu līgums, neko tādu nepieļautu.”
Tā ir viena no daudzajām epizodēm Mārtiņa Gulbja ikdienā, kad viņa ambīcijas un basketbola redzējums saduras ar skaudro realitāti. Realitāte iezvanās arī spēlē pret “VEF Rīga”. Astoņu cilvēku sastāvā spēlējošajiem jūrmalniekiem otrajā puslaikā strauji sāk aptrūkties jaudas, un vefiņš to nekavējoties izmanto, nodzēšot pēdējo pretestības liesmu (81:59).
Mārtiņa Gulbja treniņu un spēļu vadīšanas stils ir ļoti skaļš. Katru kļūdu pavada tāda dimdoņa, ka pilnīgi var iztēloties, kā no jumta pēc katras kļūdas nobirst sniegs. Spēlētāju neizdarības Gulbis nemēdz palaist garām bez ievērības. Dažas dienas vēlāk ar Mārtiņu tiekamies vēlreiz. Viņš ir sagatavojis spēles analīzi un skaidro katras situācijas aizkulises. “Iemesls, kāpēc Mārtiņš Gulbis dusmojās – spēles plāns paredzēja, ka spēlētājam, kuru sedz “VEF Rīga” spēlētājs X, uzreiz ir jāuzbrūk. Ja viņš to nedara, tad ir jāiespēlē bumba postā Laurim Blauam.” Darbība izpaliek un kadrā var redzēt Gulbja ārdīšanos laukuma malā. “Ja būtu pret ko mainīt, būtu nosēdinājis uz ilgu laiku,” pukojas Mārtiņš. Tas ir viens no daudzajiem piemēriem, kad viņa profesora vērienu piezemē laboratorijas aprīkojums.
Cita epizode: “Mums jau kopš 28. augusta spēkā ir noteikums, ka centra līnijai pāri ir jātiek četrās sekundēs. Šeit mēs redzam, ka pagājušas ir jau desmit sekundes un mēs pat vēl neesam sākuši veidot uzbrukumu,” Mārtiņš baksta ekrānā, rādot uz uzbrukuma laiku un Edgaru Jeromanovu, kuru aizsargs krampē pie centra līnijas. “Tajā brīdī sākas panika – visas darbības ir jāveic ātrāk un nekas prātīgs vairs nesanāk.”
Visu septiņu sezonu garumā Gulbis ir strādājis ar viena kalibra spēlētājiem. Gana meistarīgiem, lai pa reizei iekostu abiem Latvijas basketbola flagmaņiem un izcīnītu LBL bronzas medaļas (iepriekšējās divās sezonās tas izdevies gan ar “Barons kvartāls”, gan “Jūrmalu”), bet vairāk pieskaitāmiem Latvijas basketbola vidusslānim, nevis elitei. Ir jūtams, ka Gulbja ambīcijas sniedzas augstāk. Vaicāju, vai viņu nebaida tas, ka arī nākamās septiņas sezonas viņam varētu nākties pavadīt šajā pašā līmenī un beigās kļūt par treneri, par kuru basketbola vidē iestrādājas stereotips? “Es nekad nebaidos. Tā nav iedomība, tā ir pārliecība. Zinu – ja pareizi strādāšu, cilvēki to pamanīs.”
Pēc pagājušās sezonas varoņdarbiem (3. vieta Latvijā, 2. vieta Baltijā) ar uz papīra necilo Jūrmalas komandu, bija neiespējami nepamanīt treneri Gulbi. Pirmie piedāvājumi jau ir bijuši. Pirms šīs sezonas bijis variants pārcelties uz Poliju. Gulbis to nepieņēma, jo uzskatīja, ka vēl nav visu izdarījis Jūrmalā. Vēl sezonu iepriekš, pēc izcīnītām bronzas godalgām ar “Barons kvartāls”, nopietnu interesi izrādījis viens no diviem Latvijas basketbola flagmaņiem, taču sarunām svītru pārvilka spēkā esošā juridiskā saikne ar “Barons kvartāls” komandu.
Taču pagaršot darbu ar visaugstākā līmeņa spēlētājiem ir sanācis. Pirms šīs sezonas viņam bija iespēja pastrādāt ar mūsu NBA spēlētājiem Dāvi Bertānu un Rodionu Kurucu. Tomēr ne jau spēlētāju līmenis ir tas, kas trenera darbā Mārtiņam sagādā vislielāko baudu. “Man lielāko kaifu sagādā tās mazās nianses, kuras spēlētāji izdara precīzi. Es to izbaudu kādu pussekundi, jo pēc tam ir jādomā par nākamajām lietām, bet sajūta, ka esi spēlētājam iemācījies izdarīt to, ko viņš nekad nav mācējis, – tā ir pati labākā sajūta.”