Nišas sporta veids
Kamēr bērni jau drūzmējas pie starta kalna, Artis Koško iet ieņemt labāko vietu trasē. “Man ir jānofilmē visi braucieni, lai tos vēlāk varētu noskatīties visi pārējie – bērnu mamma, vecvecāki. Tā mums ir pieņemts, ka tas, kurš trasē, visu nofilmē un sūta pārējiem,” turot pret trasi pavērstu telefonu, saka Artis Koško. No bērnu mammas viņš ir šķīries, BMX viņam un bērniem kļuvis par kopīgu hobiju.
Kopumā BMX pavadošajā grupā dominē tēvi. Ļoti daudz gan trasē mana arī mammas. Mazāko, bet aktīvāko fanu daļu sastāda vecvecāki. “Pārsvarā bērnus uz sacensībām ved tēvi. Mammas bieži vien atbrauc uz pāris sacensībām un pēc tam vairs nebrauc, jo viņām nepatīk ilgā nīkšana,” novērojis Artis. “Mums, večiem, gan ir par ko parunāt. Piemēram, kā labāk saķīlēt riteni.”
Desmit gadu laikā BMX audzis masveidībā. Ivo Lakučs lēš, ka pašlaik ir apmēram 350 aktīvu braucēju – pirms Pekinas tādu bija ap 150. Trašu skaits no septiņām audzis līdz trīspadsmit. BMX nedraud treka riteņbraukšanas liktenis, jo pozīcijas Latvijas sporta hierarhijā ir stabilas. “Uz veciem lauriem BMX vēl turas Latvijas sporta Top 10, Māris Štrombergs kā personība pat ir ierindojams augstāk,” lēš Andris Ušackis, LTV sporta redakcijas vadītājs. LTV7 kopš Pekinas ir rādījis ap 10 starptautiskām BMX sacensībām, taču sporta veids nav noturējies programmā uz palikšanu. “BMX nav lielo kanālu produkts, tas vairāk ir sporta kanālu produkts. Pa vidu ir pauzes, pati sacensību epizode ir īsa, turklāt, kā jau ekstrēmais sporta veids, tas ir mazliet haotisks. Ekstrēmie sporta veidi vienmēr būs nišas produkts,” uzskata Ušackis.
Viņš turpina: “Olimpisko spēļu laikā LTV7 pārvēršas par sporta kanālu, tad tie cilvēki tur arī dzīvo – viņiem pauzes tik ļoti netraucē. Bet, ja tā ir atsevišķa divu stundu pārraide no kāda Pasaules kausa posma, kur no mūsējiem tālāk par kvalifikāciju ir ticis tikai viens, tad cilvēki ir kūtri uz skatīšanos. Cilvēki nav gatavi upurēt divas stundas no savas sestdienas vai svētdienas. Olimpiskās spēles ir kā magnēts, paralēli notiek arī citi notikumi, bet uz citām sacensībām skatītāji neatnāk. Ja tautai nav pārliecības, ka mūsējie ir starp izteiktiem favorītiem, tad tauta nereaģē.”
Lejupslīde visā pasaulē
Plats solis Latvijas BMX konkurētspējas veicināšanā bija lēmums Valmierā veidot augstas klases sportistu sagatavošanas centru. Šajā valsts un pašvaldības finansētajā centrā lielajam sportam briest 8 BMX braucēji, 3 peldētāji un 3 vieglatlēti. “Augstas klases sportistu sagatavošanas centri pagaidām ir tikai četrās pašvaldībās – Valmierā, Ventspilī, Limbažos un Liepājā,” skaidro Kaspars Randohs, Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta eksperts. “Neplānojam šādus centrus katrā pašvaldībā,” saka Randohs, netieši norādot, ka BMX ar šādu sagatavošanas centru ir diezgan priviliģētā stāvoklī. “Valsts viena sportista izmaksām gadā nodrošina 7500 eiro. Proporcionāli tikpat ir jānodrošina pašvaldībai,” kārtību ieskicē Randohs.
Lai arī neviens neapšauba šāda centra nepieciešamību un noderību, gan Lakučs, gan Štrombergs prāto, ka katrs ieguvums azotē ir paslēpis arī kādu trūkumu. “Labie apstākļi – it sevišķi, ja tiek radīti tad, kad vēl neko lielu neesi sasniedzis – reizēm izlutina,” uzskata Štrombergs. Un šo atziņu viņš attiecina uz Latvijas BMX situāciju kopumā. “Konkurence vienmēr ir bijusi līdzīga, nedomāju, ka uz tās pieaugumu var norakstīt mūsu neveiksmes,” vērtē divkārtējais olimpiskais čempions.
Pēc viņa novērojumiem, BMX riteņbraukšana nepiedzīvo tos labākos laikus ne tikai Latvijā, bet arī globāli. “Pēc Pekinas bija sajūta, ka BMX augs un attīstīsies. Līdz Londonai varbūt bija neliela izaugsme, pēc Londonas BMX turējās vienā līmenī, bet pēc Rio pēdējie divi gadi pasaules BMX ir bijuši sliktākie kopš es esmu Amerikā. Es savus novērojumus balstu uz Amerikā pieredzēto, taču tas ir BMX lielākais tirgus, kas diktē modi visā pasaulē. BMX industrija buksē ar saviem pārdošanas rādītājiem, līdz ar to arī profesionālo braucēju algas, manuprāt, nav adekvātas.” To, ka BMX pēdējos gados piedzīvo lejupslīdi, novērojis arī Ivo Lakučs. To viņš saista ar pēcolimpiskajām paģirām – proti, apcirptiem budžetiem.
Runājot par finansēm, Māris Štrombergs teic, ka augšupejoša līkne bijusi līdz 2015. gadam, līdz 2016. gada Rio spēlēm tā turējusies vienā līmenī, bet pēc tam viss gājis uz leju – ne tikai viņam, bet visiem. “Riteņu pārdošanas rādītāji vairs nav tādi, kādi tie bija pirms gadiem sešiem septiņiem. Pārējais viss ir ķēdes reakcija,” secina Māris.