Uzklausot lasītāju lūgumus un turpinot pērn aizsākto tradīciju, arī šogad “Ģērbtuve” nāk klajā ar Alternatīvo gada balvu sportā 2021. Izcilnieki noteikti 13 nominācijās.
Gada izgāšanās – Latvijas vīriešu basketbola izlase
Visu kvalifikācijas ciklu atradušies pēdējā vietā apakšgrupā, pirms izšķirīgās spēles ar Bulgāriju Latvijas Basketbola savienība nolemj startēt ar izaicinošu video. Lai komandai, pret kuru pirmajā aplī pēdējo 25 sekunžu laikā izdevās izsēt septiņu punktu pārsvaru un pagarinājumā zaudēt, cieti pavēstītu – jūs sagaida lielas nepatikšanas! Atkārtots zaudējums Bulgārijai un pēdējā vieta apakšgrupā bija kā nokauts zaļumballē – pēc tam, kad vakara gaitā jau biji atrāvies piecas reizes pēc kārtas, taču tomēr nolēmi pamēģināt vēlreiz.
Visu vēl krāšņāku vēlāk padarīja bijušā LBS valdes locekļa Gunta Šēnhofa publiskā atklāsme, ka uz izlases trenera izvēlēšanos LBS valde sevišķi neiespringa, jo uzskatīja, ka bulgārus jau nu izdosies uzvarēt ar jebkādu treneri…
Gada atgriešanās – Viktors Ščerbatihs
Aināra Šlesera pēc kārtas astotais politiskais projekts “Latvija pirmajā vietā” pulcējis spēcīgu komandu, ar mērķi pieregulēt mazliet no sliedēm noskrējušo Latvijas attīstības kursu. Saprotams, ka šādam jaunam sākumam piestāv bijušā Saeimas deputāta Viktora Ščerbatiha atgriešanās politikā, turklāt šoreiz nevis ierindas deputāta līmenī, bet gan kā atbildīgajam par reformām sportā un darbā ar jaunatni. Neliela darvas karote medus mucā ir Mihaila Zemļinska iztrūkums.
Gada nejēdzība – Gada komanda individuālajos sporta veidos
Šī Trīs zvaigžņu balvas nominācija ir pārmantota no Gada balvas sportā. Grūti spriest, ar kādu mērķi tā ir izveidota, taču balvas dalītāji gadu no gada mēģina neatlaidīgi ieskaidrot, ka pludmales volejbols, bobslejs, 3×3 basketbols, kamaniņu divnieki un citi līdzinieki ir individuālie sporta veidi. Tas nekas, ka dalībnieki savus panākumus kaldina, acīmredzami sadarbojoties: savā starpā dalot piespēles, stumjot vai vadot vienu un to pašu rīku utt.
Turpinot balvas dalītāju loģiku, sanāk, ka vistuvāk šai nominācijai liekama tomēr būtu Latvijas hokeja izlase, jo tur spēlētāji mainās pa piecniekiem un daļa spēlētāju visas spēles garumā uz ledus nesadarbojas ne sekundi.
Gada komanda – “Noah Jūrmala“
Komanda, kas sākotnēji netika pielaista futbola virslīgas čempionātam, sporta arbitrāžā panāca, ka ar 6. kārtu tā var sākt iedzīt iekavēto. Komanda varbūt nebija pati meistarīgākā, taču tās “dzīvo brīvi – neko nelaid vējā” pieeja lietām sezonu padarīja ievērojami krāšņāku. Te viņi aizlaidās no viesnīcas, nesamaksājuši rēķinu, te viņu vārtsargs Kņezevičs vārtos demonstrēja tādas kustības, kas laukuma malā liktu sarkt pat astoņgadnieka vecākiem, te viņi saņēma liegumu pieteikt jaunus spēlētājus, kā rezultātā vēlāk neieradās uz spēli. Kopš “Babītes” laikiem neviena futbola komanda nebija tā kausējusi neitrālās publikas sirdis.
Gada cinisms – LOK attieksme pret Lauru Ikaunieci
2021. gada 14. jūnijā plašsaziņas līdzekļus aplidoja ziņa, ka Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Kārlis Lejnieks uzdod Latvijas Olimpiskās vienības vadītājai Līgai Cīrulei noskaidrot vieglatlētes Laura Ikaunieces gatavību olimpiskajām spēlēm. Tajā pašā dienā pēc šādas publiskas “uzdošanas” Ikauniece paziņo, ka olimpiskajās spēlēs nestartēs veselības problēmu dēļ. Tā arī netapa skaidrs, kāpēc bija nepieciešama šāda publiska ampelēšanās ap vienu no ilggadējām olimpiskās komandas līderēm, ja jautājumu ātri un mierīgi varēja atrisināt iekšējā lokā.
Gada sporta funkcionārs – Vadims Ļašenko
Latvijas Futbola federācijas prezidents daļēji aizpilda to robu Latvijas sportā, ko atstāja Kirovs Lipmans, kad tika padzīts no Latvijas hokeja skatuves. Publiski uzstājas bikli un bieži vien nesaprotami, bet aizkulisēs raujas kā ķēniņš. Tā, piemēram, bijušais LFF prezidents Guntis Indriksons savulaik klāstīja, ka ceļā uz mājām viņa mašīnai blakus piebraucis cits auto, kurā bijis Ļašenko krusttēvs. “Mani aicināja apstāties vienā no stāvvietām. Apstājos un parunājām. Man piedāvāja divus miljonus, ja publiski atbalstīšu Ļašenko,” portālam DELFI pauda Indriksons.
Šogad savus konkurentus cīņā par “Gada sporta funkcionāra” balvu Ļašenko apsteidza brīdī, kad uzbangoja bijušā LFF prezidenta Kaspara Gorkša un uz mūžu diskvalificētā Oļega Gavrilova rediģēto sarunu ierakstu skandāls. Gavrilova līdzgaitnieks Aleksandrs Jakubovskis atklāja, ka bijis starpnieks Gavrilova un Ļašenko 50 000 eiro vērtā sarunas pirkšanas darījumā, lai gan pats Ļašenko ilgu laiku uzturēja dzīvu mītu, ka Gavrilovu nemaz nepazīstot. Pēc šiem atklājumiem Ļašenko vispirms izturēja drāmas teātru cienīgu pauzi, publiskus komentārus nesniedzot, bet, kad tomēr vēra vaļā muti, tad pumpuri sprāga pa visu pagalmu…
Gada labākais otrā plāna aktieris – Genādijs Samoilovs
Nereti spilgts un lomai īpaši atbilstošs otrā plāna aktieris nomāc galvenos varoņus. Tāds olimpiskajās spēlēs Tokijā bija pludmales volejbola treneris Genādijs Samoilovs, kurš, nespējis noturēties darbā pie dēla, revanšu izbaudīja Tokijas smiltīs, un savu gandarījumu darīja publisku.
Gada duelis – Bobs Hārtlijs vs Latvijas izlases spēlētāji
Kā vējš skrēja, kā miets atdūrās. Tā īsumā varētu raksturot Boba Hārtlija pēdējo gadu pie Latvijas hokeja izlases stūres. Saspīlējums attiecībās ar spēlētājiem sasniedza vārīšanās temperatūru, un Omskā noķertā zvaigžņu slimība situāciju tikai eskalēja. Ironiski, ka Hārtlijam atspēlējās paša mīļā frāze, ka “komandā nav Es, ir tikai Mēs”, jo spēlētāji tiešām izrādījās vērtīgāks aktīvs un nepiedeva trenerim gan pašu izdzirdētās meistarību raksturojošās frāzes, gan citiem KHL klubiem aiz muguras sarunāto. Atšķirībā no kanādieša, olimpiskajās spēlēs piedalīsies tieši viņi.
Pieminēšanas vērti nominācijas kandidāti: Mairis Briedis vs Džeiks Pols.
Gada fiasko – Andrejs Rastorgujevs
Ja tiktu sastādīts Latvijas sporta “mūžīgi perspektīvo” rangs, tad Andrejs Rastorgujevs būtu tā līderis, jo viņa karjeru “tūlīt, tūlīt viss saies” naratīvs pavadīja apaļus desmit gadus. Beidzās tas viss ar diskvalifikāciju par antidopinga pārkāpumiem 33 gadu vecumā, kā rezultātā secen ies olimpiskās spēles Pekinā. Īpaši stulbu šo situāciju padara fakts, ka pārkāpumi nebija filmas “Icarus” cienīgi, bet gan ļoti banāli jeb – vairākkārtēja nespēja precīzi aizpildīt sportista anketu.
Gada uzlecošā zvaigzne – Guntars Strāķis
Pēc triumfālās atgriešanās no olimpiskajām spēlēm 3×3 basketbola zelta komandai bija jāatgriežas starptautisko sacensību apritē, bet Lasmaņa un Krūmiņa īslaicīgā prombūtne nozīmēja, ka jāmeklē kāds, ar ko aizlāpīt robu sastāvā. Par piemērotāko tika atzīts 31 gadu vecais Kuldīgas slimnīcas fizioterapeits Guntars Strāķis, kurš sastāvā ielēca tik meistarīgi, ka “Masters” sērijas posmā Ungārijā kaldināja sudraba godalgas. Daļa basketbola sabiedrības pēc šāda pavērsiena sāka vēl cītīgāk kasīt pakausi, mēģinot nosvērt 3×3 basketbola jaudu pasaulē, bet pats Strāķis apliecināja, ka Latvijā šo spēli pieprot gana daudz cilvēku un pelnīti varam sevi uzskatīt par lielvalsti.
Gada dokuments – reklāmas aģentūras pētījums par prioritārajiem sporta veidiem.
Lai atrastu izeju no prioritāro sporta veidu noteikšanas procesa džungļiem, Izglītības un zinātnes ministrija pasūtīja pētījumu. To veidot uzņēmās reklāmas aģentūra “Mindshare”, kas pēc pusgadu ilga darba nāca klajā ar desmit lappusēm, no kurām pirmajā bija tikai virsraksts, bet pēdējā – divas rindiņas teksta. Pašā pētījumā nebija izpildīti dotie darba uzdevumi, bet nauda tika samaksāta tik un tā. Tikmēr prioritāro sporta veidu noteikšanas procesam tūlīt sāks ritēt ceturtais gads.
Gada labākais darbs, ko mierīgi varēja nedarīt – pasaules čempionāts hokejā Rīgā
Latvija uzņēmās rīkot čempionātu, lai covid laikā tas nebūtu jādara citiem. Valsts ieguldīja nepilnus 4 miljonus eiro turnīrā, kas lielākoties notika bez skatītājiem. Publiski tika minēts, ka Starptautiskā Hokeja federācija Latvijā ieguldīs vēl 12 miljonus, bet tā arī par to vairs nekad nav ticis runāts…
Tad vēl publiski tika minēts, ka spēles skatoties miljards cilvēku (vēlāk gan atklājās, ka finālspēles labākajā gadījumā uz brīdi pulcē ap 20 miljoniem), tāpēc šādu eksponēšanās iespēju nevar laist garām. Tiesa gan, starptautiskā vilkme šim pasākumam tomēr tika atrasta, jo ārlietu ministra Edgara Rinkēviča un Rīgas mēra Mārtiņa Staķa reveranss ar Baltkrievijas karoga noņemšanu noveda pie starptautiska skandāla un tautiešu (piemēram, basketbola trenera Edmunda Valeiko) padzīšanas no Baltkrievijas.
Balva par mūža ieguldījumu – Romāns Lajuks
Latvijas čempionvienības “Riga FC” izpilddirektors Lajuks futbolam uzticīgs palicis pat pēc tam, kad vairākas viņa vadītās komandas no virslīgas izslēgtas saistība ar spēļu rezultātu manipulēšanu. Lajuka uzvārds aktualitāti vēlreiz atguva šogad, kad nopludinātajās Oļega Gavrilova totalizatoru ķēķa “Whatsapp” sarakstēs atkal figurēja arī savulaik 14 reizes par Latvijas labāko futbola tiesnesi atzītais kājbumbas fanātiķis. Kura starptautiskā tiesneša karjera savulaik beidzās ar skandalozu Ukrainas – Norvēģijas mača novadīšanu.