Skatīties sportu ir (bez)jēdzīgi

Sports
Foto: pexels.com

Man ik pa laikam cilvēki mēdz pavaicāt, par kuriem sporta veidiem es fanoju. Atbildu – nevienu. Ir tādi, kuriem pasekoju līdzi cītīgāk, bet sporta vērošana manā dzīvē ir rets un rūpīgi izsvērts process. 

Es sporta sacensības vēroju ļoti reti, mani tās lielākoties neinteresē. Ja vien nav kāds īpašs iemesls, ja vien sacensības nepavada kāds mani uzrunājošs stāsts, tad es neredzu neko interesantu tajā, kā 10 pieauguši vīrieši ar kokiem rokā, tērpušies dīvainos kostīmos, uz slidām dzenā ripu pa ledu. Būtībā truluma kalngals, ja noliekam šo nodarbi uz vieniem svaru kausiem ar, piemēram, kartupeļu stādīšanu.

Bet, ja pa laukumu slido dzīves vienlaikus reti aplaimotais un nesaudzīgi sistais Sandis Ozoliņš, kura ceļgals kopā turas vairs tikai uz domu spēku, tad kartupeļu vagā mani neiedabūsiet, jo es būšu pielipis ekrānam. Es sekošu līdzi cilvēkam, kurš, kāpjot uz ledus,  vismaz uz pāris stundām kļūst nesasniedzams visiem tiem dēmoniem, kas viņu nemitīgi vajā. Sekošu līdzi cilvēkam, kurš hokeju spēlē, kamēr viņa partneri uz ledus hokeju strādā.

Kad bobslejā četrinieku kamanās, kas ir vēl šaurākas nekā Kiviča vanna, salec četri vepri virs 100 kg, tas izskatās, mazākais, perversi. Turklāt kamanas ar 100 – 140 kilometriem stundā šaujas lejā no kalna. Nu, kurš to izdomāja un kāpēc pa ceļam viņu neviens neiepļaukāja un neveda pie prāta?!

Taču, ja uz  starta olimpiskajās spēlēs Korejā stājas Oskars Melbārdis, kuram tobrīd būtu jāatrodas slimnīcas palātā, viņu stumj Daumants Dreiškens, kuru viņa pēdējā (?) olimpiādē pazemojoši noņēma no divnieka stumšanas, Arvis Vilkaste, kurš mēnešiem ilgi diendienā taisīja riebīgos, apnicīgos cirkšņa stiprināšanas vingrinājumus, lai tikai pagūtu atveseļoties līdz olimpiādei, un Jānis Strenga, kurš startē, spītējot cukura diabētam, kas viņu pirms dažiem gadiem gandrīz noveda līdz komai, tad es esmu pielipis ekrānam. Kad pēc sacensībām  lauku sporta zāles pieplūst ar censoņiem, kas pie spoguļa cilā hanteles, lai gatavotos stūmēju atlasei, tad saproti, ka nav viss tik bezjēdzīgi, kā no pirmā acu uzmetiena šķiet.

Tas pats attiecas uz citām jomām. Piemēram, mūziku. Ir grūti nesaķert galvu, skatoties jaunāko Ainara Virgas veikumu (šis klips ir unikāls ar to, ka tā tapšanā slikti savu darbu ir paveikuši absolūti visi iesaistītie – režisors, aktieri, dziesmas autors, dziesmas izdevējs). Pirmā reakcija būtu kārtīgi parēkt un atmest ar roku.

Bet, kad aizdomājos, ka Roķenes iekšpagalmā pie miskastēm strāvai nepieslēgto ģitāru strinkšķina tas pats cilvēks, kurš 21 gada vecumā sarakstīja Atmodas laika megahitu “Dzimtā valoda” un pēc tam vēl veselu plejādi faktiski tautasdziesmu; tas pats cilvēks, kurš izbaudījis visas rokenrola dzīvesveida šķautnes; tas pats cilvēks, kura vadītā automašīna nonāvēja viņa brāli; tas pats cilvēks, kurš viņsaulē ar vienu kāju pabijis tik bieži, ka ir jau tur nomīdījis slieksni, – tad saprotu, ka, iznākot jaunai dziesmai, es to tik un tā noklausīšos, bet Intars Busulis kā bija, tā arī paliks man vienaldzīgs.

Daudziem olimpiskās spēles ir sakrālākas nekā svētceļniekiem Aglona. Lai arī tās ir visparastākās sacensības ar ļoti labu mārketingu. Pēc satura tās ar neko neatšķiras no rajona čempionāta. Jā, meistarības līmeņi ir atšķirīgi, bet vidējais olimpisko spēļu skatītājs (kuram vienas nakts sakaru ir bijis vairāk nekā sporta sacensību ), ieraugot izpārdotā arēnā spēlējam Edžiņu no rajona, to pieņemtu tāpat kā pieņem Lebronu Džeimsu. Turklāt pats formāts – reizi četros gados – ir izcils. Tas piedod to svarīguma piegaršu, kas atbīda otrajā plānā faktu, ka tie paši sportisti savstarpējos rēķinus kārto katru gadu, sezonas laikā – katru nedēļu, tāpēc pēc sporta loģikas zelta medaļa būtu jāpiešķir tam, kurš olimpiskā cikla laikā ir uzvarējis visvairāk sacensībās, nevis tajās vienās, īpašajās. “Bet dzīvē viss ir savādāk,” dungoju pie sevis Igo dziesmu.

Labi, tas ir mans samaitātais prāts – lielākā daļa jau teiks, ka tādām niansēm uzmanību nepievērš un sportam līdzi jūt neatkarīgi no tā, kādi ap to ir stāsti.

Tā gluži nav.  Sports kā masu patēriņa produkts tiek notirgots ar stāsta palīdzību. Ja pavērojam situāciju ap Latvijas sporta vidi, tad arī tur izcilniekus no pelēkās masas nošķir stāsts.

Hokeja gadījumā tas ir vēsturiskais šarms un nepieejamība – pilnas “Arēnas Rīga tribīnes pulcē ne jau tie hokejisti, kas griež ledu, bet gan hokeja elitārais ietvars. Kas nu jau ir nenolaužams. To aizsāka tautas apsēstība 70. gados, nakšņojot pie Sporta pils biļešu kasēm. Un turpināja brīvvalsts laika triekšanās pēc sapņa – maksātspējīgā publika sapni izgaršoja pilnām mutēm, dzenot bērnus uz NHL virsotnēm un paši kāpjot uz slidām, nesmādējot ledus īri arī darbdienu vakaros, ap pusnakti. Ne tik maksātspējīgie to visu vēroja ar nelielu skaudību un arī vilni garām nelaida, izpeldēja tam pa apakšu – kā skatītāji tribīnēs vai pie ekrāniem.

Hokeja uzvaras gājienu neaptur pat tas, ka šajā desmitgadē nav bijis neviena spoža spēlētāja (ja par mērauklu ņemam Balderi un Ozoliņu vai vismaz Irbi un Skrastiņu) un neviena panākuma (kā mīņājamies pie ceturtdaļfināla barjeras, tā mīņājamies). Hokejs latvietim ir turpat kur Dziesmu svētki, un tur tas arī paliks, neskatoties uz to, kas graizīs ledu. Cieti.

Vēl viens latviskās dzīvesziņas sporta veids ir bobslejs. Es apbrīnoju Zinti Ekmani. Bobsleja urrā patriots ir ar atrāvienu labākais Latvijas sporta funkcionārs. Tas, kā viņš ir radījis stāstu ap bobsleju kā elitārāko sporta veidu, pelna apbrīnu. Tauta uz to pavelkas, pavelkas arī valstsvīri, nežēlojot nodokļu maksātāju līdzekļus nodarbei, kuru pasaulē nopietni uztver  vien dažās valstīs un mūsu pašu zemē ir vien padsmit aktīvi bobslejisti.  Kuri bobslejā nonākuši, jo bija neperspektīvi vieglatlētikā, basketbolā un citos sporta veidos.

Taču, atsevišķus elementus attīstot sporta veida prasībām elitārā līmenī, dzimst varoņteika par bobsleju – kā lauku čaļi sakāpj busiņos un dodas ierādīt vietu pasaules lielvarām. Ko Ekmanis uzsilda ar gadu gaitā noslīpēto stāstu par atlētu atlētiem, kas līdz galam tomēr neiztur kritiku – domās nolieciet vispārējās (nevis bobsleja) fiziskās sagatavotības testos bobslejistiem blakus Mairi Briedi un vizualizējiet bērnības ainiņu, kā balons izlaiž gaisu… Vai arī palaidiet viņus uz starta Rīgas maratonā. Vai arī aizvediet uz vingrošanas zāli pie Igora Vihrova. Tā varētu turpināt ilgi… Viņi ir atlētu atlēti sava sporta veida ietvaros. Tāpat kā visi pārējie izcilie sportisti.

Taču Latvijas bobslejs būtu pelnījis Lauku atbalsta dienesta finansējumu par to darbu, ko viņi ir paveikuši pēdējo 10 gadu laikā, ceļot pašapziņu cilvēkiem laukos.  Pēdējo 10 gadu laikā ir būtiski mainījies bobslejistu atspoguļojums medijos. Ja kādreiz Latvijas Televīzija translēja vien pasaules čempionātus un varbūt vēl kādas sacensības, tad pēdējos 10 gadus tiek translētas visas sacensības.

Rezultāts? Medijos daudz vairāk interviju ar sportistiem, izvērstāki to portretējumi. Starmešu gaismās nonākot  ar traktoru uz Tu esošajam Oskaram Melbārdim, Karvas dabas bērnam Intaram Dambim, Gulbenes spēka mitriķim Daumantam Dreiškenam un citiem, emocionālais pretnostatījums laucinieki pret pilsētniekiem sabiedrībā vairs nav ar tik nospiedošu pārsvaru par labu pilsētniekiem, kā tas bija kapitālisma pirmajā desmitgadē Latvijas Republikā. 

Sporta ārējai bezjēdzībai jēgu un skaistumu piešķir stāsts.  Šajās dienās aprit tieši gads, kopš stāstām dažādus Latvijas sporta stāstus šeit, “Ģērbtuvē”.  Māris Štrombergs. Ivo Lakučs. Sandis Kleins. Martins Dukurs. Valdis Valters. Artūrs Irbe. Oskars Bārtulis. Raimonds Miglinieks. Reinis Nitišs. Žanis Peiners. Kaspars Vecvagars. Tie ir tikai daži no tiem, ar kuriem “Ģērbtuves” pirmajā gadā runājām.

Paldies visiem tiem, kas lasa un skatās! Kamēr vien spēsim sporta ārējā bezjēdzībā saredzēt stāstus, mēs turpināsim.

P.S. Gaidiet septembri – top šis tas jaudīgs…