Mēs neesam debili

Raimonds Rudzāts
Foto: Lauris Aizupietis

Šodien savu ceļu pie skatītājiem sāk manis veidotā dokumentālā filma “Džentlmeņu kods”. Man personīgi šis darbs ir ļoti nozīmīgs, jo tas ir pirmais solis dokumentālā kino lauciņā.

Tukšuma sajūta. It kā ir tik daudz ko teikt, tik daudzi – kam pateikties. Bet tā es te sēžu filmas publicēšanas priekšvakarā un mēģinu uzgrabināt šīs rindas, lai raksta beigās varētu novirzīt uz vietu, kur garadarbu (process paņēma 3,5 gadus) varēs noskatīties.

Kopš manām pirmajām publikācijām medijos ir pagājuši 8 gadi un pāris mēneši. Ko es pa šo laiku esmu sapratis? Grūti ir kvalitatīvi izstāstīt stāstu, par kuru nededz – kuram neesi emocionāli pieķēries.

Ar “Džentlmeņu kodu” tādā ziņā bija viegli. Es kopš 2013. gada spēlēju regbiju. Lai arī esmu uzaudzis ar basketbola bumbu pie plaukstas, regbijs man ir daudz mīļāks. Jo tā ir spēle, kur par sevi un komandas biedriem jācīnās ne tikai vārdos (kurus veiksmīgi var savirknēt pēcspēles intervijā), bet arī darbos.

To komandas garu, kuru var izjust regbijā, neviena cita sporta spēle nepiedāvā. Kad guli cilvēku kaudzes apakšā (nereti ar ģīmi smiltīs), tad vairāk par visu gaidi, kad piesteigsies komandas biedri un no tās kaudzes atsvabinās. Kad esi nogāzts un centies saglabāt bumbu, komandas biedri liek pāri savus ķermeņus un paņem uz sevi sekojošos triecienus. Viņiem tas nebūtu jādara, ja nebūtu satverts un nogāzts, bet – tu esi. Un viņi dara. Bet pats mirkli vēlāk atdarīsi ar to pašu.

Kad dzirdu savus bijušos kolēģus basketbolistus pēcspēles intervijās uzsveram, cik smagā cīņā ir nākusi uzvara, pie sevis pasmīnu: “Tu nemaz smagu cīņu neesi pieredzējis. Lielāko daļu spēles stāvēji aiz tālmetienu līnijas un gaidīji piespēli.” Ne velti filma sākas ar Latvijas regbija pamatlicēja Andra Ozola vārdiem, ka regbiju nevar uzspēlēt – to var vai nu spēlēt pa īstam, vai nespēlēt nemaz.

Cieņa pret pretinieku. Tā ir iekodēta jau pašā spēles būtībā. Nevari nevienu nogāzt, pats nenokrītot. Abi ir vienā laivā – gan tas, kuru gāž, gan tas, kurš gāž. Kāds nospēlēs netehniski, cietīs abi. Ja labi spēlēsi, tevi par to cienīs – neviens neizsvilps tikai tāpēc, lai ielīstu galvā, jo citādi esi pārāks. Mūs, regbistus, nereti dēvē par debiliem. Mēs neesam debili.

Regbijs Latvijā ir amatieru sporta veids. Visi tam ziedo savu brīvo laiku. Stabilu, noturīgu komandu izveidot ir ārkārtīgi grūti. Es to zinu, esmu pats uz savas ādas izbaudījis, ko nozīmē vākt kopā regbija komandu. Kāds mūždien savainots, kādam besis pēc darba, kādam bail no lietus, vēl kādam (un tādu ir ne mazums) – bail no paša sporta veida, taču gribas ar to asociēties.

Ja pats nebūtu iekāpis tajā laivā, kurā jāorganizē regbija kluba dzīve, es regbija kluba “Miesnieki” stāstam būtu pagājis garām. Es nekad par viņiem neuzņemtu filmu, jo es vienkārši tur nesaskatītu filmas materiālu.

Komanda bez pārtraukumiem startē jau kopš 1992. gada, un tas viņus padara par Latvijā vecāko aktīvo sporta komandu. Kad “Miesnieki” sāka, citos sporta veidos ambiciozu komandu netrūka. Futbolā “Skonto” uz Rīgu veda “Barcelona”, “Inter”, “Chelsea”, volejbolā “Vildoga/Ventspils Nafta” varēja izšķirošajā setā uz nullītes atstāt Eiropas čempionvienību, basketbolā broči spēja uz lāpstiņām nolikt pašu Madrides “Real”. Par visām šīm komandām tagad varam runāt pagātnes formā, bet “Miesnieki” joprojām pastāv.

Kāpēc? Jo viņu klubs nav būvēts ar domu par kontinenta iekarošanu vai mistiskiem naudas pelnīšanas plāniem. Viņus kopā tur ideja. Un tieši idejas trūkums ir galvenais klupšanas akmens pārējām Latvijas sporta komandām.

Basketbolists šodien spēlē Valmierā, bet jau nākamsezon tā var būt Ventspils, bet vēl pēc sezonas Ogre. Par kādu ideju viņš šajās komandās cīnās? Par naudu. Ja vien viņš nav sava kluba audzēknis jau kopš bērnības, bet tādi ir retums un tie paši – ātri vien pamet dzimto ligzdu, lai dzītos pēc lielākas naudas. Tajā nav nekā nosodāma, jo tā ir būvēts profesionālais sports. Aizvadīt visu karjeru vienā klubā, pieredzēt, kā tas ceļas un krīt – tā mūsdienās ir aizvien lielāka eksotika.

Amatieru sportā cīnies par sevi un savējiem. Tiem, ar ko kopā esi audzis; ar kuriem kopā izdzertais tilpums sit pušu vidēja dziļuma ezeru Latgalē; ar kuriem kopā esi Vecrīgā kāvies; ar kuriem kopā esi dejojis pa galdu kāzās un nodūris galvu bērēs.

Ja visas šīs komponentes piemīt, tad tur slēpjas komandu sporta veidu skaistums. Tajā, ka spēles beigās kājās turies tikai tāpēc, ka savam klubam esi ziedojis desmit un vairāk savas dzīves gadus. Lielāko daļu brīvā laika. Tāpat kā komandas biedri. Ja sevis priekšā vēl spēj atļauties zināmas vaļības, tad viņu priekšā – kautrējies. Un tāpēc – spied no sevis ārā vēl un vēl. Latvijas profesionālajā sportā tā pašlaik pietrūkst.

Tāpēc ceļu pie skatītājiem sāk “Džentlmeņu kods”. Filmu no 19. septembra ekskluzīvi iespējams vērot lietotnē “Shortcut” un “Helio iTV” televīzijā. Tā ir pieejama gan “Shortcut Films” sadaļā, gan “Shortcut Premiere”.