Ja vajadzētu ilustrēt stāvokli, kādā šobrīd atrodas Latvijas basketbols, tad tie ir 5:00 no rīta zaļumballē kādā Latvijas perifērijā. Tiek aplaizītas brūces, jo izrādījies, ka bulgāru zemnieku priekšā nestrādā nekādi ”What’s up Bulgaria?” video jeb draudīgais ”protu sambo, džudo, karatē” pieteikums, jo pat šīs prasmes piekāpjas parastā pizdi priekšā… Lai cik bēdīga nebūtu aina, tā vienlaikus arī ir teicama iespēja padomāt: ko tālāk?
Nejaucene karma?
Artūrs Irbe mēdza teikt: spēlētājs ir tik labs, cik laba ir viņa pēdējā spēle. Sportā šo teicienu ērti var pārfrāzēt un piemērot dažādām situācijām. Proti, viss pagātnē sasniegtais arī paliek pagātnē un pat īsti atmiņās neaizķeras, jo vienmēr ir nākamā spēle, nākamais turnīrs. Ja pirms pāris gadiem Latvijas basketbols varēja lepoties ar teju vai leiputriju izlašu līmenī (visas jaunatnes izlases Eiropas augstākajā divīzijā, gan puišu, gan meiteņu U19 izlases pasaules čempionātos, dāmu izlase arī pasaules čempionātā, bet kungi bez piecām minūtēm Eiropas medaļnieki), tad aina ir nomainījusies strauji: pirmo reizi šajā gadsimtā Eiropas čempionāta finālturnīrā nespēlēs ne vīri, ne dāmas, turklāt arī jauniešu izlašu mundieris pa pāris gadiem ir notraipījies.
Ja tikko vēl šķita, ka basketbola rokās ir visas kārtis, lai no Latvijas sporta troņa gāztu hokeju, tad tagad groza bumbas kariete ir apgāzusies uz sāniem. ”Šis bija laiks, ko basketbols varēja izmantot, lai beidzot kļūtu par Latvijas nacionālo sporta veidu. Tā vietā tas iet pa taciņu, ko ieminis Latvijas volejbols,” uzskata MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons.
Zīmīgi, ka viņš jau krietnu laiku pirms zaļumballes ar bulgāriem raidījumā ”Hattrick ar Puči” piesauca karmu, kas, nejaucene, varētu Latvijas basketbola sapņiem februārī aizšķērsot ceļu. Dzīvē tas izvērtās vēl trakāk nekā varēja gaidīt: aiz borta palika kā dāmas, tā kungi. ”Es vispār neesmu māņticīgs, bet kaut kas jau tajā teicienā, ka – katrs saņem pēc nopelniem – ir iekodēts,” tagad spriež Jurisons. ”Nodrošinot sev varas grožus ar metodēm, kādām to paveica pašreizējā LBS vadība, nav pamata kaut ko gaidīt no Fortūnas. Šoreiz atsitiens sanāca dubultsmags, bet sajūtas, ka kaut kas būtu noticis nepelnīti, diemžēl kaut kā nav. Latvijas izlases kapteinis Jānis Blūms par to brīdināja jau pirms diviem gadiem pēc zaudējuma Melnkalnē – ka šādi zaudējumi ir likumsakarīgi un, kamēr šādi turpināsies procesi, veiksmes arī nebūs. Dekorācijas ir pamainījušās, bet principi – kā tiek vadīts basketbols – palikuši tie paši. Un te nu mēs esam – pēc nākamā zaudējuma izšķirošā spēlē.”
Pelnīti vai nepelnīti? Pēc Mārtiņa Gulbja uzstāšanās ekspertu studijā pēc vīriešu izlases otrā zaudējuma bulgāriem, viņa paustais ”nepelnīti” pēdējās dienās kļuvis par sērkociņu diskusiju aizšķilšanai. Nepelnīti, ja domājam par lielo basketbola masveidību un daudzajiem entuziastiem, kuri šai spēlei atdod visu savu sirdi. Tīri emocionāli – nepelnīti.
Bet, ja rok dziļāk, tad likumsakarības iezīmējas skaidri un groza bumbas meistaru fiasko vairs nešķiet kliedzoša netaisnība.
Spēlētāju vidējais līmenis krities, bet izlasi tas neskar
Latvijas vīriešu izlase nav kvalificējusies diviem lielajiem turnīriem pēc kārtas: gan Pasaules kausam, gan Eiropas čempionātam. Lielais bubulis šajā stāstā bija kvalifikācijas sistēma jeb, precīzāk, FIBA un ULEB konflikts, kā rezultātā Latvijas izlase ne reizi nevarēja sapulcēt savu labāko sastāvu. Tas ir arguments – nenoliedzami. Bet šāda kvalifikācijas sistēma savulaik bija pašas LBS rokām FIBA gaiteņos lolota, tāpēc šis arguments kā attaisnojums – atkrīt.
Iepriekšējie divi kvalifikācijas cikli bija labs tests Latvijas basketbola apcirkņu dziļumam. Nespēlējot visiem spilgtākajiem, daudz lielāku lomu izlases komplektācijā spēlēja vietējā čempionāta jauda. ”Ja paskatāmies tā ļoti sausi, pēc statistikas un faktiem, tad Latvijas-Igaunijas līga nav pie vainas,” uzskata Latvijas basketbola līgu direktors Kristaps Janičenoks. ”Taču tas tā var būt pēc dažiem gadiem,” viņš brīdina.
”Augstākajā līgā mums šobrīd ir sešas komandas. To basketbola līmenis ir tāds, kāds tas ir… Pēdējo 10 gadu laikā – dramatiski krities. Superdramatiski!” akcentē Janičenoks. ”Man ļoti nepatīk spēlētājus dalīt ešelonos, bet, jāsaka, kā ir – LBL spēlētāji izlases kontekstā ir trešais ešelons. Otrais ešelons mums tomēr spēlē ārzemēs, pietiekoši spēcīgās līgās,” Janičenoks nepiekrīt, ka Latvijas klubu spēlētāju līmenim bija noteicošā loma kvalifikācijas ciklā.
Līdzīgās domās ir arī basketbola aģents, savulaik ilggadējs BK ”Valmiera” ģenerālmenedžeris Mārtiņš Bērziņš: ”Paņemam par piemēru šo sezonu: mums ir trīs ar pusi (Pasečņiks daļēji) NBA spēlētāji, pieci ar pusi Eirolīgā (Lomažs daļu sezonas), papildus divi Spānijas ACB līgā (un 5-6 ACB klubu jaunatnes sistēmās), trīs Itālijas A sērijā, tad arī Francijas ProA un kopumā 10 spēlētāji VTB līgā, tur nespēlējot VEF. Tad ir latviešu spēlētāji, kuri spēlē FIBA Čempionu līgā – pāris VEF un Laksa Polijā. Faktiski kopā ap 25 augstas klases spēlētājiem. Tāda situācija pēc neatkarības atjaunošanas nav bijusi nekad un ne tuvu!”
Latvijas klubu basketbola panīkumu kā iemeslu vīriešu izlases fiasko nesaredz arī Skaties.lv sporta redaktors Jānis Janševics. ”Latvijas izlasei piecās no sešām spēlēm maču otrajās pusēs un galotnēs ir bijis vairāk vai mazāk ievērojams pārsvars. Pret Bosniju +7 ceturtajā ceturtdaļā, pret Bulgāriju plus septiņi 25 sekundes līdz pamatlaika beigām, pret Grieķiju +19 vienpadsmit minūtes līdz spēles beigām, +13 pret Bulgāriju trešajā ceturtdaļā, +15 pret Grieķiju divpadsmit minūtes līdz pamatlaika beigām. Pie uzvaras tikām tikai pirmajā spēlē pret Grieķiju. Basketbola treneri un, iespējams, arī psihologi gan jau sameklēs atbildes par neveiksmju iemesliem, bet diez vai pie vainas ir klubu panīkums vai spēlētāju resurss.”