Valsts mīluļi
Pirms Korejas olimpiskajām spēlēm valdība piešķīra papildu finansējumu visiem trim renes sportiem – kā prioritāri atbalstāmiem sporta veidiem, kur ir visaugstākais potenciāls izcīnīt medaļas. “Attiecībā uz augstu sasniegumu sportu, valsts šos sporta veidus ir pacēlusi visaugstākajā atbalsta līmenī,” skaidro Edgars Severs, par sportu atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors. Lūgts novērtēt renes sporta veidu vietu Latvijas sporta hierarhijā, Severs ieskicē duālo situāciju. “Ja par atskaiti ņemam panākumus, tad šie sporta veidi Latvijas sporta kopējā rangā atrodas ļoti augstu. Ja vērtējam masveidību, tad ļoti zemu.”
Ar zināmu masveidību var lepoties tikai kamaniņu sports – zem pieaugušo izlases sporta veida piramīdu veido arī 87 bērni un jaunieši. Bobslejā un skeletonā tādas piramīdas nevar būt pat teorētiski, jo sporta veidi bērniem ir liegti.
Severs norāda, ka valsts sporta politikas pamatnostādnēs jeb sporta stratēģijā ir definēti četri pamatvirzieni – bērnu un jauniešu sports, tautas sports, augstu sasniegumu sports un pielāgotais sports. Pirmajos divos bobslejs un skeletons tiešu artavu nedod. “Toties augstu sasniegumu sporta sadaļā viss ir vislabākajā kārtībā – plāns izpildās un reizēm pat pārpildās,” saka Severs. “Valsts ieguldījums ir adekvāts, ja vērtējam ieguldīto pret rezultātiem. Ja vērtējam ieguldīto pret nodarbojošos skaitu, tad, protams, varam teikt, ka finansējums uz vienu sportistu ir lielākais Latvijā. Viennozīmīgi.”
Severs skaidro, ka, pieņemot lēmumus par finansējuma piešķiršanu, netiekot vērtēta sporta veidu izplatība pasaulē vai tos ieskaujošā publicitāte. Tomēr neatgriezties no olimpiskajām spēlēm ar tukšām rokām – tas Latvijai ir svarīgi. Un renes sporta veidi līdz šim ir bijusi mūsu produktīvākā ādere. Četras medaļas kamaniņu sportā, pēc medaļu pārdales vajadzētu būt trim medaļu komplektiem bobslejā un ir arī divas sudraba medaļas skeletonā. “Mums vajag šo olimpa kalnu ne jau tādēļ, lai nestu Latvijas vārdu pasaulē, bet – lai būtu uz ko virzīties. Tas, ka latvietis sasniedz visaugstāko virsotni, atstāj lielu pievienoto vērtību uz mūsu iedzīvotājiem,” spriež Severs, atbildot uz jautājumu, kas valstij ir svarīgāk – olimpiskās medaļas marginālos sporta veidos vai skaļi panākumi lielajos tirgos, kā, piemēram, tenisā.
Līdzīgās domās ir arī Mareks Mezencevs: “Mēs esam liels slogs valsts budžetam, arī naudu nopelnīt te nevar. Bet ir panākumi, un tie cilvēkiem nes pozitīvas emocijas.” Vēl pozitīvākas emocijas cilvēki gūs, ja Siguldas trasē notiks 2026. gada olimpisko spēļu bobsleja, skeletona un kamaniņu sporta sacensības. “Izredzes ir 50:50,” vērtē Severs, ņemot vērā to, ka uz spēļu rīkošanu palikušas vairs tikai divas pretendentes – Itālija un mūsu sabiedrotā Zviedrija. Attiecībā uz olimpisko spēļu potenciālo rīkošanu, pagaidām jautājumu vēl ir vairāk nekā atbilžu.
Taču, neatkarīgi no lēmuma, valsts ir apņēmusies investēt Siguldas trasē, lai tā noturētos starptautisku sacensību apritē. Vairāki tūkstoši skatītāju decembra lietū lieku reizi apstiprināja, ka Latvijas tautai to vajag. “Bez tālākām investīcijām drīz – vidējā termiņā – varētu būt jautājums, vai trase atbilst Pasaules kausa prasībām kamaniņu sportā, par bobsleju nemaz nerunājot. Ja gribam palikt sacensību apritē, trasē būs jāiepludina investīcijas. Trase ir valsts īpašums, valstij tā arī jāsakopj – no zviedriem nauda par to mums noteikti nav jāprasa. Kas attiecas uz visu apkārtējo infrastruktūru olimpisko spēļu vajadzībām, tā jau būs atsevišķa saruna,” teic Severs.
Latviešu lieta
Tas, ka vairāki tūkstoši skatītāju ir gatavi apmeklēt sacensības pašu mājās, neizbrīna. Taču ir arī tādi, kas Latvijas bobslejistus un skeletonistus dodas atbalstīt uz ārvalstīm. “Uz bobsleju un skeletonu ārpus Latvijas esmu bijis kādas deviņas reizes,” lēš Zintis Varts, Latvijas sporta līdzjutējs ar stāžu. “Kad ar sievu aizbraucam uz citu valsti, tad pirmais, kas jāapmeklē, ir zoodārzs, pēc tam – kādas sporta sacensības.”
Šosezon viņu plānos ietilpst Altenbergas posma apmeklējums, līdzi ņemot arī bērnus. Zintis ir bijis uz daudziem pasaules čempionātiem hokejā, uz biatlonu, pludmales volejbolu, augsta līmeņa futbolu, nākamgad plāno apmeklēt NBA spēli Londonā un kādu Anglijas premjerlīgas spēli futbolā. Tomēr bobslejs viņa sirdī iekritis visvairāk. “Spēka un ātruma apvienojums. Man patīk.” Zintis bija viens no tiem, kas pēc Prūša uzvaras Eiropas čempionātā metās izmēģināt spēkus stūmēju atlasē. Izlasē iekļūt neizdevās, bet siltas jūtas pret sporta veidu palika. Siguldā viņi abi ar sievu palīdzēja sacensību organizatoriem kā brīvprātīgais darbaspēks. “Kad skatos sacensības ārzemēs, tad izjūtu baigo atbildību skaļi fanot. Šeit cilvēku netrūkst, lai bļauj viņi.”
Tomēr Altenbergā Zinti varēs dzirdēt, tāpat kā citus latviešu fanus. Lielākā daļa ir pa ārzemēm izkaisītie latvieši, kam Pasaules kausa posmi ir iespēja satikt citus latviešus un izjust piederību Latvijai. Liela daļa uz sacensībām mēro 300 – 500 kilometrus, lai piecas sekundes varētu startā pabļaut par savējiem. Un pasakiet vēl, ka ledussports nav mūsu nacionālā īpatnība!
Organizatoriski Siguldas posms bija veiksmes stāsts. To atzīmēja arī mans sarunu biedrs no “Infront Sports & Media”: “Es ceru, ka Sigulda sacensību apritē būs uz palikšanu. Organizācija ir lieliska, visi runā tekošā angļu valodā un labi pārzina to, ko dara. Un man šeit ļoti patīk – vasarā centīšos atbraukt pamakšķerēt.”