Olimpiskās spēles ir neloģisks pasākums. Atlētu tūkstoši sabrauc vienuviet, saģenerē Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai piederošai privātai kompānijai “Olympics, Inc.” miljardus, paši no tiem neko nesaņem, bet veiksmīgākie – kā mūsu 3×3 basketbolisti – vēl beigās savās mājās saņems prēmijas gan no valsts, gan pašvaldībām. Sakiet, ko gribat, bet lielāku publisko cilvēku ekspluatācijas piemēru šobrīd pasaulē nemaz nav iespējams nosaukt.
Sportisti – brīvprātīgais darbaspēks
Padomāsim tēlaini: jūs dodaties strādāt uz ārzemēm. Nevis strādāt kādā ražotnē, bet dejot baletu. Lai būtu gana kvalificēts, mājās palikušie vecāki ir ieguldījuši jūsu izaugsmē, maksājuši par baleta nodarbībām un arī šim braucienam iedevuši līdzi kabatas naudu. Jūs dejojat uz pasaulē prestižākajām skatuvēm kopā ar kolēģiem no visas pasaules. Jūsu baleta trupa jeb to pārvaldošais uzņēmums no jūsu darbības sasniedz fantastiskus peļņas rādītājus. Par labu darbu tas ļauj paturēt izrāžu kostīmus, bet algu nesamaksā. Taču jūs tik un tā pārrodaties mājās kā uzvarētājs, bet neizmaksāto algu jums izmaksā lepnie vecāki. Kuri iztrūkstošo naudiņu pasmelsies no vecmāmiņas gūžas operācijai paredzētā budžeta.
Teiksiet – nereāla ainiņa? Bet tieši tā visā pasaulē norit olimpiskās spēles!
Tā, piemēram, 3×3 basketbola izlase no valsts prēmijās saņems virs 400 tūkstošiem eiro (visi kopā). Katru spēlētāju individuāli vēl ar piecciparu summām gatavojas prēmēt viņu pašvaldības. Loģiskāk būtu, ka valsts ar saviem ieguldījumiem sportistiem nobruģē ceļu līdz pieciem olimpiskajiem apļiem, bet par tur izcīnītajām medaļām jau bleķo paši organizatori, kuru vienīgais peļņas gūšanas resurss ir sportistu tūkstoši, kas ir gatavi strādāt par brīvu.
Latvijas olimpiskie atlēti ikdienā tiek uzturēti ar: Latvijas Olimpiskās vienības resursu (pilnībā valsts budžets), Latvijas Olimpiskās komitejas resursu (galvenokārt valsts budžets), katra atsevišķa sporta veida federācijas resursu (galvenokārt valsts budžets), bet algas jeb ikmēneša pabalsti tiek izmaksāti caur Latvijas Olimpiešu sociālo fondu (pilnībā valsts budžets). Par augstām vietām sportisti saņem dāsnas naudas balvas par izciliem sasniegumiem (pilnībā valsts budžets). Papildus ienākumus paši atlēti var gūt no veiksmīgas dalības sacensībās (balvu fondi no organizatoriem) un sava tēla pārdošanas (sadarbības līgumi ar reklāmdevējiem). Abi pēdējie gadījumi būtisku pienesumu ikmēneša iztikšanā dod vien retiem olimpiskās komandas dalībniekiem.
Lielākā daļa olimpisko disciplīnu pastāv tikai tāpēc, lai reizi četros gados tajās varētu sadalīt medaļas. Četrgades laikā notiekošie pasaules un Eiropas kausu sacensību seriāli lielākoties raisa tik mazu interesi, ka sportistiem nav iespējams nodrošināt sev iztikšanu ne ar balvu fondiem, ne reklāmas līgumiem, jo nereti – pirmie ir ļoti minimāli, bet otro nemaz nav…
Tad nu sūci kuģī ciet taisa Starptautiskā Olimpiskā komiteja, kas šos pasākumus dotē, un dalībvalstis, kas iespēju robežās iegulda prāvus nodokļu maksātāju līdzekļus, lai reizi četros (vai divos) gados tām būtu ko aizsūtīt uz lielo salidojumu. Jo kā tas izskatīsies, ja neaizsūtīsim? Un ko tad, ja tuvākie kaimiņi dabūs vairāk medaļu?!
Olimpisko spēļu nekrietno dabu īsi pirms spēlēm pasvītroja arī par podkāstu karali dēvētais Džo Rogans.
Lai arī publiski tiek vēstīts, ka 90% ieņēmumu tiek investēti atpakaļ olimpiskajā kustībā, reālā dzīve raisa jautājumus. 2010. gadā “Business Insider” dzina pēdas olimpiskajiem miljardiem. Tā, piemēram, laika posmā no 2005. līdz 2008. gadam Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai piederošā korporācija “Olympics, Inc.” nopelnīja gandrīz 6 miljardus dolāru. Visu dalībvalstu olimpiskajām komitejām no šā kāposta tika izmaksāti… 370 miljoni dolāru (summā nav ietverts maksājums ASV olimpiskajai komitejai).
Tad vēl 420 miljonu tika izmaksāti 35 starptautiskajām federācijām un 700 miljoni spēļu organizatoriem minētajā laika posmā (2005 – 2008).
Kur aizplūda pārējie “Olympics, Inc.” miljardi – tas ir cietais rieksts.
Sportistus nedzird
Neilgi pirms pandēmijas tika veikta aptauja, kurā respondenti bija 491 top līmeņa olimpisko disciplīnu sportists no 48 dažādām valstīm. 58% no viņiem atzina, ka ir finansiāli nestabili. 57% no viņiem uzskatīja, ka Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai būtu jāmaksā katram sportistam par dalību olimpiskajās spēlēs. 89 sportisti iesūtīja arī piemērus kā izpaužas viņu finansiālā nestabilitāte. Daži piemēri:
-Nav stabila darba, strādāju gadījuma darbus, mani finansiāli atbalsta mamma. Manā sporta veidā nevar nopelnīt.
-Ienākumi atkarīgi no startiem galvenajās sacensībās reizi 2 – 4 gados. Ja kādā brīdī nav rezultāta, nevaru sevi uzturēt.
-Nevaru trenēties bez finansējuma, bet dabūt darbu paralēli treniņiem nav viegli. Ja izlaid treniņus, neiekļūsti olimpiskajā komandā.
80% aptaujāto atlētu uzskata, ka viņiem vismaz būtu jāļauj olimpiskā skatuve izmantot savu personīgo atbalstītāju atrādīšanai.
Viena no aktīvākajām sportistu tiesību cīnītājām bijusi titulētā ASV vieglatlēte, olimpiskā čempione 400 metru skrējienā, Sanja Ričardsa-Rosa. Lai arī viņa pati spēja sevi nodrošināt ar sulīgiem reklāmas līgumiem, viņa nespēja noskatīties, kā olimpiskā netaisnība skar viņas komandas biedrus. “Sportisti, kas sacenšas olimpiskajās spēlēs, nav amatieri. Tas ir pilna laika darbs. Kurš vēl vēlētos neko nesaņemt par pilna laika darbu, kurā esi izcils?” netaisnību akcentēja Ričardsa-Rosa, norādot, ka, piemēram, tiesneši olimpiskajās spēlēs tiek algoti, bet sportisti pat par zelta medaļu nesaņem ne centa. “Tā ir milzīga netaisnība pret sportistiem, ka viņiem neļauj kapitalizēt savu sniegumu, kad ir tāda iespēja – reizi četros gados atrasties uz globālās skatuves.”
Kā risinājums tiek minēta olimpisko atlētu arodbiedrības veidošana, kam jābūt pietiekami kuplai un ietekmīgai, lai varētu kaulēties ar Starptautisko Olimpisko komiteju. Pagaidām gan tā ir tikai ideja, kuru publiskajā telpā uztur eksperti, nevis paši sportisti.
Cik maksā iedvesma?
Tas, ka olimpiskajām spēlēm ir vilkme sabiedrībā, nav noliedzams. Pietiek aplūkot kaut vai pašu svaigāko Latvijas veiksmes stāstu – olimpisko zeltu 3×3 basketbolā. Emocijas bija neviltotas. Sagaidīšana mājās – grandioza. Iedvesmas lādiņš, ko tobrīd saņēma jaunie sportisti – neizmērāms. (Par jauniešu iedvesmošanu gan arī jāizsakās uzmanīgi. Es personīgi 3×3 pusfināla spēli skatījos bērnu basketbola nometnē kopā ar jaunajiem basketbolistiem – viņu ieinteresētība bija visai rezervēta, lai neteiktu vairāk…)
Nav šaubu, ka lielai daļai Latvijas sabiedrības olimpiskās spēles ir svarīgas, tāpēc arī valsts un pašvaldības var ar vieglu roku norakstīt visus tēriņus, kas sakrājas ne tikai prēmēšanai, bet arī olimpiešu uzturēšanai ikdienā.
Taču vienmēr jāpatur prātā, ka šādas dzīres notiek uz citu sabiedrības vajadzību rēķina. Kur novilkt robežu starp samērīgu ieguldīšanos olimpiskajos apļos un pārgalvīgu triekšanos ar galvu sienā?
Tas ir jautājums, par kuru Latvijā 30 gadu laikā tā īsti nemaz nav domāts.
Turklāt Latvijā ir tendence ļoti pārspīlēt prestiža un valsts vārda nešanas pasaulē apmērus. Paprasiet katram sev pazīstamam ārzemniekam, lai nosauc visus sev zināmos Latvijas sportistus. (Tur arī būs atbilde.)
Tāpat arī iedvesmas kārts bieži vien tiek izmesta nevietā. Pajautājiet paši sev, cik reizes dienā jūs svētlaimē noskurināties par kādu no Māra Štromberga olimpiskajiem zeltiem? Kādiem jūsu pašu panākumiem tie iedvesmoja? (Tur būs vēl viena atbilde.)
Viena lieta gan ir praktiska un izmērāma: veiksmīgākās olimpiskās disciplīnas saņem pamatīgu grūdienu kopējās saimniecības stiprināšanā. 2012. gadā Londonā medaļas Latvija guva BMX un pludmales volejbolā – abi sporta veidi infrastruktūras un masveidības ziņā pa šo laiku ir labi atspērušies. 2000. gadu sākuma vingrošanas panākumi to no pažobeles sporta (Vihrovs un Saproņenko trenējās Vācijā, jo Latvijā nebija pat elementāra inventāra) ir padarījuši par cienījamu un gana prestižu nodarbi bērnu vecāku acīs. Bez olimpiskās jaudas nekas no uzskaitītā nebūtu noticis.
Valsts politiskā vizītkarte
Dalība olimpiskajās spēlēs un tēriņi tās nodrošināšanai – tā ir katras valsts politiskā vizītkarte. Ko sūtīt, kuros sportistos investēt, cik investēt utt. Iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Latvijai bija trešās (!) treknākās valsts prēmijas par augstiem sasniegumiem. No visām dalībvalstīm! Par visiem šiem jautājumiem lemj politiķi, tāpēc nepiekrītu tiem, kas vīpsnā par politiķu apsveikumiem vai fotografēšanos kopā ar olimpiešiem. Latvijā olimpieši nedzīvo slikti, tas ir pats priviliģētākais sportistu slānis, un viņi par to var būt pateicīgi vispirms politiķiem, tikai pēc tam – pašu sniegumam sacensībās.
Nepiekrītat? Divi valstiski lēmumi citā, kaut vai pamatīgi apdalītā bērnu un jauniešu sporta virzienā, un savu pasaules čempiona medaļu – kopā ar stāstiem, cik smagi esi trenējies un kā pārstāvējis Latviju – varēsi tirgot SS.com. Tāpat kā to savulaik darīja Vadims Vasiļevskis.
Valsts politiskā vizītkarte būs arī lēmums nākamgad sūtīt vai nesūtīt delegāciju uz olimpiskajām spēlēm Ķīnā. Tur uiguru koncentrācijas nometnēs par sevi cīnās vairāk nekā miljons politieslodzīto. Sievietes tiek sistemātiski izvarotas, sterilizētas, spīdzinātas ar elektrošoku, pakļautas medicīniskiem eksperimentiem…
Starptautiskās Olimpiskās komitejas mājaslapā ir atrodama gan olimpiskā misija, gan tās ideāli. Vīzija: caur sportu radīt labāku pasauli. Vērtības: izcilība, cieņa, draudzība.
Par olimpisko boikotu dažas valstis paklusām ir ierunājušās – sak, tāda iespēja ir izvērtējama. Dīvaini, ka Latvijas varas pārstāvjus pagaidām vēl nedzird formulējam savu viedokli, kaut gan tam, atceroties principialitāti ap slikto Baltkrieviju pasaules čempionātā hokejā Rīgā, būtu jābūt nepārprotamam – Latvija uz olimpiādi nedosies!
Labi, nebūsim naivi. Kamēr vien notiks olimpiskās spēles, Latvija tajās piedalīsies. Pats olimpisko spēļu koncepts ir mārketinga šedevrs. To apliecina arī spožie peļņas rādītāji. Parastas sacensības ar tiem pašiem sāncenšiem un noteikumiem, bet – reizi četros gados! Loģiski, ka visi gribēs redzēt, kas tajās uzvar. Piemēram, ja jūs ar saviem draugiem kārtis spēlētu katru nedēļu, tad tas interesētu vien jūs pašus. Bet, ja tikai reizi četros gados, tad ieejas biļetes varētu sākt tirgot arī kaimiņiem, jo – kurš gan negribētu redzēt skābos ģīmjus, kam līdz revanšam jāgaida četrus gadus…
Pieņemot, ka lietas turpinās ritēt savu gaitu, Latvijas zelta scenārijs priekšdienām varētu būt: pašiem nokalibrēt atbalstāmo sportistu loku tā, lai uz olimpiādi sūtītu tikai tos, kuri par kaut ko cīnās, nevis tikai piedalās; kopā ar citām valstīm panākt, ka par panākumiem tiek samaksāts no SOK miljardiem, nevis vēlreiz no mūsu pašu budžeta.
Zīmīgi, ka šā gada 1. jūlijā slūžas nedaudz tika pavērtas otram cilvēku ekspluatācijas absurdam – ASV studentu sportam. Arī tur dalībnieki ilgu laiku ģenerēja miljardus, paši par to oficiāli nesaņemot ne centa. Vismaz tagad sportistiem ir atļauts slēgt līgumus ar individuālajiem sponsoriem un monetizēt savu tēlu.
Varbūt arī olimpiskās pārmaiņas ir tuvu?