Maija sākums ir laiks, kad atmiņā tiek atsauktas hrestomātiskas Latvijas hokeja uzvaras. Hokeja dainu skapja augstākajā plauktā joprojām atrodas 2000. gada 5. maijs, kad ar 3:2 Sanktpēterburgā tika uzvarēta Krievija. Šis panākums un to pavadošā Latvijā nepieredzētā eiforija lielā mērā ir bijusi latvju hokeja fanātisma stūrakmens un veidojusi arī sabiedrības izpratnes ietvaru par to, kas Latvijas hokejā ir panākums. Pēdējos 20 gadus ir pieticis ar vienu vai pāris uzvarām un atrašanos turnīra tabulā kaut kur pa vidu, lai slaidi izslietos un teiktu: šis bija labs čempionāts, esam hokeja lielvalsts! Bet neesam, un gaidāmie notikumi maija izskaņā-jūnija sākumā var iezīmēt lūzuma punktu latviešu attiecībās ar hokeju. Gan uz vienu, gan otru pusi.
Eiforijai daudz nevajag
2000. gada 5. maijā Saeima pat pārtrauca plenārsēdi, lai noskatītos, ar ko tad beigsies Latvijas izlases brašais izaicinājums Krievijas zvaigžņu izlasei. Beidzās ar uzvaru 3:2, kas pašāva vaļā spundi eiforijas mucai, liekot Latvijai pieredzēt izdarības, kādas tā nebija pieredzējusi līdz tam un nav atkārtojusi arī pēc tam. Demonstrācijas ielās, hokejistu sumināšana ar ziediem un orķestri dzelzceļa stacijās atceļā no Krievijas, vadāšana “čempionu parādē” pa Rīgas ielām kravas auto kastē un daži politiski reveransi (pieņemšana pie prezidentes, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, Irbes paziņojums, ka viņš tagad ir atriebis vectēva slepkavību karā). Kolēģi uz karstām pēdām pat izdeva grāmatu un uztapināja dokumentālo filmu.
Ja uz šo “gadsimta uzvaru” paskatās tā pavisam sausi, tad fakti ir nepielūdzami: Krievija tajā čempionātā izcīnīja tikai divas uzvaras, piekāpjoties ne tikai Latvijai, bet arī Baltkrievijai, Šveicei, ASV… Turklāt Latvijas izlasei šis panākums neatnesa medaļas, bet gan 8. vietu. Veselas četras reizes Latvijas izlase čempionātu ir noslēgusi augstākā pozīcijā par 2000. gada maijā iespēto un pamatīgi nosvinēto.
Gadu vēlāk Rīgas centrā tika slēgta satiksme, jo fani atkal izgāja ielās pēc Latvijas izlases uzvaras pār ASV ar 2:0. Uz čempionātu Vācijā togad bija devies nepieredzēti liels fanu desants (ap 8000 cilvēku), kas panākumu noraudzījās klātienē. Lai arī Latvijā jau tobrīd sāka runāt par medaļām, kas Latvijas “sapņu komandu” (sastāvā bija pieci NHL spēlētāji) turnīra beigās sagaida, sausie fakti atkal izrādījās nepielūdzami – medaļu vietā Latvija cīnījās par palikšanu augstākajā sabiedrībā un ar savām izdarībām pirms čempionāta un tā laikā (kaulēšanās par prēmijām, iedzeršanas, trenera krēsla apzināta zāģēšana, demonstratīva nesarunāšanās ar Latvijas presi) sagrāva mītu par tautas komandu, kurai Latvijas gods un intereses stāv pāri visam.
Pēdējo 20 gadu laikā ažiotāža ap hokeju ir noplakusi gadu no gada. Ir bijuši atsevišķi skaisti zaudējumi (Latvija – Kanāda, Soči 2014’; Latvija – Zviedrija, PČ 2018’) un pa kādai mazāk nozīmīgai uzvarai (Latvijas izglābšanās pret Baltkrieviju 2005. gadā dzīvo savu patstāvīgu dzīvu), kas ik pa laikam piemetušas ogles Latvijas hokeja “tepat jau vien esam” pārliecībai, taču tas vairāk ir bijis hokeja sabiedrības apzināts vai neapzināts viedums – uzsēsties eiforijas viļņa virsotnē. Jo Latvijas hokejs esošajā līmenī pastāv, pateicoties eiforijai un atmiņām par eiforijas brīžiem.
Trīs vaļi, kuri jābaro…
“Vēl nedaudz” un “tūlīt jau būs” – šīs ir visbiežāk dzirdētās frāzes teju pēc katra nozīmīgā hokeja turnīra, kad līdzjutēju kārotie augstumi palikuši nesasniegti. 2010. gada olimpiskās spēles Vankūverā – Latvija tikai papildlaikā piekāpjas Čehijai. 2014. gada olimpiskās spēles Sočos – Latvija pašā spēles izskaņā piekāpjas Kanādai un kļūst par “Google” meklētāko valsti tovakar. 1997. gada pasaules čempionāts – Latvija spēlē neizšķirti ar finālistēm Zviedriju un Kanādu, bet turnīra sākumā piedzīvotie zaudējumi ASV un Itālijai medaļu potenciālu atstāja iekavās. Artūrs Irbe uzskata, ka vistuvāk medaļām viņa laikā izlase bija 2004. gada pasaules čempionātā, taču komanda pirms ceturtdaļfināla spēles ar Zviedriju neesot sev noticējusi. Jaunlaiku vēsturē tieši pret Zviedriju 2018. gadā Latvijas izlase brangi cīnījās ceturtdaļfinālā un lika zviedriem padrebēt par savu vietu pusfinālā.
Tomēr, tomēr… Kamēr tādas komandas kā Šveice un Vācija, kuras Latvijas fani savulaik vispirms uzskatīja par vājākām, pēc tam par līdzvērtībām, jau ir paguvušas atzīmēties attiecīgi pasaules čempionāta un olimpisko spēļu finālā, Latvija joprojām mīņājas turpat, kur tālajā 1997. gadā, kad debitēja augstākajā divīzijā. Skaties, kurā virzienā gribi, grūti atrast pazīmes, kas liecinātu, ka nepilna ceturtdaļgadsimta laikā būtu pasperts solis tuvāk medaļām.
NHL spēlētāju skaits ir svārstīgs, bet kopumā ir bijis mazāks nekā 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā. Nemaz nerunājot par lomām, kādas savās komandās spēlēja Irbe, Ozoliņš, Žoltoks, Skrastiņš. Šodienas diasporas ietekmes kopsumma noteikti ir mazāka nekā minētajam kvartetam.
Junioru izlases pasaules čempionātu augstākajā divīzijā piedalās biežāk, bet vārds “piedalās” ir ļoti precīzs apzīmējums Latvijas jauniešu izlašu sekmēm augstākajā sabiedrībā. Ar visu to, ka pa šiem nepilniem 25 gadiem ledus haļļu skaits Latvijā ir desmitkāršojies, tādējādi veicinot masveidību.
Arī NHL drafta kontekstā tā arī pa šiem 24 gadiem ne brīdi nav novērotas tendences, kas piedotu svaru fanu iecienītajai “tūlīt būs” pārliecībai. Proti, ka tūlīt durvis atspers jauna, citas kvalitātes, paaudze. Jau krietnu laika sprīdi izlases apcirkņi ir tīri no padomju mantojuma jeb – spēlējam ar pašu stādīto, audzēto un novākto ražu. Vai tāpēc Latvijas hokejs ir palicis vājāks? Nē. Spēcīgāks? Arī ne.
Hokejs Latvijā nemainīgi balstās uz trīs vaļiem: 1) tradīcijām, kuras balstītas nevis panākumos (klasiskā sporta izpratnē Latvijas hokejā nekad nav bijis neviena panākuma), bet gan sentimentā par eiforijas brīžiem; 2) prestižu – atrasties hokeja tuvumā visos laikos Latvijā ir bijis prestiži un elitāri; 3) neizsīkstošu cerību, ka mūsu stunda reiz sitīs.
Visos gadījumos šos vaļus baro īpaša cilvēku suga Latvijas Republikā – hokejistu vecāki. Tie ir cilvēki, kuri ir gatavi pārkārtot savu ikdienu, reizumis upurēt karjeras izaugsmi, pamatīgi patukšot ģimenes budžetus un vajadzības gadījumā arī brangi aizņemties, pieciest slaukšanu un apvešanu ap stūri no hokeja darboņu puses, lai tikai… Lai tikai viņu atvasei arī atrastos lomiņa Latvijas hokeja eposā. Tā nav tikai vienvirziena iela – vecāki par šo prieku maksā dārgi, pacieš daudz un tāpēc arī daudz prasa pretī.
Kad emociju katls sasniedz vārīšanās temperatūru, tad ainas paliek pavisam neglītas – ir fiksēti uzbrukumi treneriem, tiesnešiem, kautiņi tribīnēs vecāku starpā, neskaitāmi vardarbības (gan fiziskas, gan emocionālas) gadījumi pret bērniem. Nevienu neattaisnojot, tā vairāk ir kopējās vides nekā pašu indivīdu vaina, jo cilvēki ar vājākiem nerviem tiek iedzīti apstākļos, kas liek atraisīties viņu vājībām.
Negribētais čempionāts kā iespēja
Galvenais iemesls Latvijas hokeja izlases stagnācijai ir pavisam prozaisks – pietrūkst labu spēlētāju. Tikpat vienkārša ir arī atbilde uz jautājumu, kāpēc šo spēlētāju nav – proti, hokejs ir pārāk dārgs un nepieejams vidējai latviešu ģimenei. Talants birst garām divu elementāru iemeslu dēļ:
- Latvijā joprojām ir maz haļļu, daudzās vidēja izmēra un gana ekonomiski attīstītās pilsētās ledus haļļu nav vispār.
- Bērnu sūtīšana hokejā vecākiem izmaksā nesamērīgi dārgi, attiecinot pret vidējo dzīves līmeni Latvijā. Paši mazākie hokejisti normālā sacensību sezonā var vecākiem izmaksāt pat 3000 eiro gadā, bet lielākie – virs 9000 eiro.
Tad nu parēķiniet paši, kāda ir matemātiskā varbūtība Latvijā: piedzimt saprātīgā attālumā no ledus halles, gana turīgā ģimenē, ar talantu hokejā un ar profesionālajam sportam atbilstošām darbaspējām?
Latvijas Hokeja federācijas pašreizējā vadība savā publiskajā retorikā nekad nav noliegusi, ka hokejs vecākiem Latvijā ir nesamērīgi dārgs. Tajā pašā laikā nav sperti vērā ņemami soļi no federācijas puses, lai šo slogu mazinātu. Tāds pussolītis ir kompensācijas par ledus īri sacensību laikā, bet tas nepadara vieglāku galveno izmaksu slogu – treneru apetīti, kas īpaši uzbango nometnēs un ārzemju turnīros.
Iespējams, ka risinājums būtu daļēja visu hokeja treneru algu dotēšana no federācijas līdzekļiem jeb – legāli noformētas piemaksas. Ja federācijai šādu līdzekļu budžetā nav, tad ir jādomā, kur rast. Sertificētu hokeja treneru Latvijā nemaz nav tik daudz, lai šāda ideju tiktu norakstīta kā utopija.
Un šeit kā īsta svētība nāk gaidāmais pasaules čempionāts hokejā! Pat ja tas notiks bez skatītājiem, Latvijas Hokeja federācija vienalga beigās uzvārīsies, jo visas rīkošanas izmaksas uzņēmusies valsts un Starptautiskā hokeja federācija, bet sponsoru paketes tirgo Latvijas hokeja dzīves vadītāji. Tātad – peļņai būtu jāieplūst Latvijas hokejā.
Hokeja sabiedrības pārstāvjiem izdevās pārliecināt valdību, ka hokeja ballītei Rīgā būt, un par to ir vērts samaksāt. Bezgaumīgi bija pasākuma norisē ieinteresēto abu Edgaru – Bunča un Severa – kuriozie izteikumi, ka šo pasākumu skatīsies miljardi (zeme, atveries!), tāpēc tādu reklāmas iespēju Latvija nedrīkstēja laist garām. Taču Rīgā gaidāmais čempionāts tik un tā ir iespēja Latvijas hokejam.
Tā ir iespēja iedot sporta veidam jaunu grūdienu un sakārtot attiecības ar šā sporta veida akcionāriem Latvijā – hokejistu vecākiem. Tā ir iespēja iezīmēt kultūras un domāšanas maiņu, godīgi pasakot: mēs, Hokeja federācija, valsts garantijas šim čempionātam dabūjām tikai tāpēc, ka Latvijā ir gana daudz cilvēku, kuri ir gatavi barot minētos trīs vaļus (tradīcijas, prestižs, cerība), politiķi vēlas tādai sabiedrības masai izpatikt, bet – mēs padomāsim, kā atvieglot viņiem (vecākiem) dzīvi.
Jo, ja Latvija atkal ierindosies desmitajā vietā sporta veidā, ko pasaulē nopietni piekopj vien padsmit valstīs, tad neizbēgami atkal radīsies jautājumi: kāpēc tik pliekani? Un vai tas ir labs vai slikts rezultāts?
Esmu to jau paudis publiski, bet uzsvēršu vēlreiz: hokejs Latvijā turas uz vecākiem, kurus slauc. Latvija nekad nebūs hokeja lielvalsts, ja sporta veida pastāvēšana būs atkarīga tikai no vecāku fanātisma un pacietības. Nemanot bērnus pasaulē jau sākusi laist paaudze, kas nav vērusi Sporta pils durvis, nav piedzīvojusi Irbes un Ozoliņa kultu, nav redzējusi Latvijas izlases uzvaru pār Krieviju, nav gājusi nolikt ziedus pie vienas vai otras vēstniecības un savu interešu loku nosaka pati, nepakļaujoties mediju dienaskārtībai. Vai kāds tiešām tic, ka šī vecāku paaudze – kad pienāks viņu kārta – bez ierunām pārņems stafetes kociņu hokeja fanātismā un nesīs visus tos upurus, kurus uzņēmušās hokejistu vecāku paaudzes pēdējo 30 gadu laikā?
Godavārds – neticu.
Ja čempionāts pašu mājās Latvijas izlasei būs pelēcīgs, tad ideoloģiskā plaisa starp jaunajiem un topošajiem vecākiem un Latvijas bērnu hokeja ieražām paliks tikai lielāka. Simbolisma šādai neveiksmei būtu pārpārēm – 15 gadus gaidījām iespēju rīkot čempionātu, beigās dabūjām tādu, ko neviens negribēja, un vēl slikti nospēlējām. Arī vājais “Dinamo” sniegums pēdējos gados hokeja pozīcijas Latvijas popkultūrā ļoti pazeminājis.
Savukārt, ja čempionāts būs veiksmīgs, tas var kalpot kā nepieciešamais grūdiens, lai arī šajā desmitgadē saglabātu hokeja kā kulta sporta veida statusu.
Tā vai citādi, bet likmes čempionātam Rīgā ir krietni augstākas par tikai sportiskajām intrigām uz ledus.