Hokeja zeme Latvija: vai mums vispār ir bijuši panākumi?

Foto: Latvijas Hokeja federācija

Hokejs ir Latvijas populārākais sporta veids. Tas nav masveidīgākais. Nav arī panākumiem bagātākais. Ne tuvu nav ne lētākais, ne pieejamākais. Un arī veselīgākais ne. Bet tieši hokejs latviešu sirdīm vienmēr rūpējis visvairāk. Kāpēc tā? “Ģērbtuve” turpina rakstu sēriju “Hokeja zeme Latvija”. Kādas pazīmes apstiprina Latvijai bieži piekabināto “hokeja zemes” statusu un kādas liek par šo apzīmējumu pasmīnēt? 3. daļa

Spīts atmaksājas

24. aprīlis, “Arēna Rīga”. Tribīnes ir pilnas, kas liecina, ka kārtējais hokeja pavasaris ir sācies. Kādreiz, agrīnajos hokeja pavasaros, izlase savus līdzjutējus priecēja Rīgas Sporta pilī, kur pilnas 5000 skatītāju ietilpīgās tribīnes bija norma. Kopš Rīgas “Dinamo” nosacītās atdzimšanas Latvijas izlases pārbaudes spēles neraisa vairs ne tuvu tādu interesi kā savulaik, ko arī var saprast – augsta līmeņa hokejs Rīgā vairs nav deficīts. 

Pārbaudes spēle ar Krievijas valstsvienību ir pietiekami labs iegansts iegādāties biļetes un apmeklēt spēli klātienē, bet šoreiz ir sajūta, ka daudzi par labu spēles apmeklējumam izšķīrušies viena cilvēka dēļ. Sergeja Žoltoka.  Beidzot arī viņa 33. numurs spēles vēros no goda ložas, līdzās Helmuta Baldera, Kārļa Skrastiņa un Artūra Irbes numuriem. Sergeja Žoltoka stāsts ļoti labi sasaucas ar virsrakstā uzdoto jautājumu – vai mums vispār hokejā ir bijuši panākumi? Un ko Latvijas hokeja kontekstā var uzskatīt par panākumu?

Kad 90. gadu sākumā krita dzelzs priekškars un atvērās robežas, Latvijas hokejisti masveidā metās uz ārzemēm. Labākie notēmēja uz sakrālo trīs burtu abreviatūru NHL. Spītīgais Artūrs Irbe jau bija sācis mīt taciņu un 13 spēles NHL aizvadīt, kad viņam piebiedrojās Sandis Ozoliņš, kļūstot par komandas biedru Sanhosē “Sharks”, kā arī Grigorijs Panteļejevs un Sergejs Žoltoks, kurus noskatīja Bostonas “Bruins”. 20 gadu vecumā labākie draugi Panteļejevs un Žoltoks jau debitēja NHL.

Panteļejevs NHL karjeru sāka kā neviens mūsu hokejists – pirmajās trīs spēlēs jau bija iemesti trīs vārti un kopumā sakrāti 4 (3+1) punkti. Debijas sezonā Griša pie vārda tika 39 spēlēs, sakrāja 14 (8+6) punktus. Žoltokam pa visu sezonu tikai viena spēle un viena rezultatīva piespēle. Tomēr, neraugoties uz dažādajām sekmēm pašā sākumā, tieši Žoltoks iedzīvojās NHL uz palikšanu, savukārt Panteļejevs, minimāli laukumā atzīmējies vēl trīs nākamajās sezonās, lielo līgu uz neatgriešanos atstāja 1996. gadā. Hokejs Sergejam Žoltokam bija dzīves lielais mērķis un piepildījums. Neatturēja pat plakanā pēda, kuras dēļ bērnībā slidās nācās likt speciālus supinatorus un trenēties, spītējot sāpēm. Vēlāk spīts lieti noderēja, NHL laukumus iekarojot. Zīmīgi, ka pastāvīgu vietu zem NHL saules Žoltoks izcīnīja tajā pašā gadā, kad Panteļejevs to atstāja, – 1996.

Sociāls fenomens

Mani vienmēr ir fascinējusi hokeja kā sociāla fenomena popularitāte Latvijas teritorijā. Jo, ja tā skaudri paskatās, mēs esam viduvēja nācija sporta veidā, kas, salīdzinot ar citām sporta spēlēm, pasaulē ir gaužām neizplatīts. Vai tas, ka katru gadu no pasaules čempionāta atvedam 7. – 13. vietas sporta veidā, kuru tā nopietni uztver nepilnas 20 valstis, ir uzskatāms par panākumu? Manuprāt, ne. Šo pašu jautājumu uzdevumu arī hokeja lietpratējam – ilggadējam izlases spēlētājam, tagad U18 izlases trenerim – Oļegam Sorokinam. “Skatoties, kāda mēroga valsts mēs esam un kāda ir konkurence arī tajā vidējā līmenī, panākums jau ir tas, ka mēs pasaules čempionātos spējam iekost lielākiem pretiniekiem. Tāpat pie panākumiem ir pieskaitāmi arī atsevišķi mūsu spēlētāji, kuri spēlējuši NHL un bijuši tur zvaigžņu statusā – kā Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe un daži citi. Tie ir daži panākumi, kas izriet no mūsu lielās hokeja mīlestības. Izlases kopējie panākumi? Ja neesam bijuši medaļās, tad īstais panākums vēl ir jāgaida,” uzskata Sorokins.

Vistuvāk medaļām, vērtējot sniegumu laukumā, Latvijas izlase bija savā A grupas debijā – 1997. gada pasaules čempionātā. Toreiz izdevās neizšķirti nospēlēt ar abām finālistēm – Kanādu (3:3) un Zviedriju (1:1). Abos gadījumos pretinieki izglābās no zaudējumiem. 1997. gada Latvijas izlase kļuva par pasaules čempionāta rezultatīvāko komandu, taču turnīram tad bija cits formāts un iespējas sevi pierādīt ceturtdaļfinālā mūsējiem nebija. Pirmajās divās spēlēs izlieto ūdeni pret ASV (4:5) un Itāliju (4:5) pēc tam, jau ar Artūru Irbi ierindā, sasmelt bija jau par vēlu.

Par vienu no rezultatīvākajiem spēlētājiem Latvijas izlasē ar 6 (3+3)  punktiem tajā čempionātā kļuva Sergejs Žoltoks – viens no diviem NHL spēlētājiem mūsu komandas sastāvā. Tomēr izlases veterānu gals ar Oļegu Znaroku priekšgalā Žoltoka CV priekšā neļima un izlases hierarhijā ierādīja vietu kaktā. Uzbangoja konflikts, kurš savu apogeju sasniedza brīdī, kad spēles laikā Žoltoks federācijas prezidentam Uģim Magonim palūdza sagādāt aviobiļetes uz mājām… Emocijas vēlāk tika nogludinātas komandas autobusā un Žoltoks turnīru pabeidza. Turklāt jau nākamajā čempionātā bija izkarojis sev vietu starp izlases autoritātēm, kopā ar Znaroku un Vītoliņu spēlējot 1. maiņā.

Ziedu laiki pagājuši

Lielākā Latvijas hokejistu diaspora NHL bija vērojama 2000. gadu sākumā. 2001. gada janvārī NHL ledu vienlaicīgi graizīja uzreiz septiņi Latvijas hokejisti – Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš, Sergejs Žoltoks, Kārlis Skrastiņš, Pēteris Skudra, Herberts Vasiļjevs un Kaspars Astašenko. Bija arī panākumi. 2002. gadā Irbe necilo Karolīnas “Hurricanes” aizvilka līdz Stenlija kausa finālam, kurā nācās atzīt superzvaigžņu pārbāztā Detroitas “Red Wings” pārākumu. Gadu vēlāk Rietumu konferences finālā nūjas krustoja Sanda Ozoliņa Anaheimas “Mighty Ducks” un Sergeja Žoltoka Minesotas “Wild”. Stenlija kausa finālā vēlāk spēlēja Ozoliņš, bet Žoltoks “Wild” rindās aizvadīja savas karjeras labākās izslēgšanas spēles, sakrājot 13 (2+11) punktus. Savukārt Kārlis Skrastiņš togad atrada sev vietu starp Kolorādu “Avalanche” superzvaigznēm. 2003./2004. gada “Avalanche” bija tik zvaigžņots sastāvs, ka ESPN visu sezonu tam sekoja līdzi un uzņēma dokumentālo filmu.

Tagad uz to visu varam atskatīties ar lielu nostalģiju. Lai arī šosezon pa ilgiem laikiem NHL mūs priecēja trīs letiņi, neviens no viņiem nespēlēja tādas lomas kā augstāk minētā četrotne. Šveicei NHL šosezon bija 13 spēlētāji, Slovākijai 11, Vācijai 8, Dānijai 7, bet Austrijai un Francijai – pa trim. Tāpat kā mums. Latvijas hokejs savas pozīcijas NHL laukumos ir atdevis, un jau sen. Kāpēc tā?

Oļegs Sorokins cēloņus meklē valstiskās iekārtas maiņā. “Šie puikas piedzima tad, kad valsts iekārta mainījās. Skaidrība bija maza. Veikalos parādījās kolas un snikeri. Es domāju, ka mēs, vecāki – es pats tieši tāpat – nezinājām, kādā virzienā to visu pavērst. Kā tas bērns jāvirza? Ir jāper vai nav? Ar labu vai ar sliktu? Iekrita tas laiks, kad vecāki īsti nezināja, kā darīt. Turklāt nebija arī pienācīgu sacensību, vairāk tāda vārīšanās savā sulā. Manas paaudzes spēlētāji regulāri varēja samēroties spēkiem ar PSRS labākajiem hokejistiem, kas pēc tam kļuva par NHL zvaigznēm.”

Sorokins piekrīt tēzei, ko šīs rakstu sērijas 2. daļā pauda hokeja skolas “Rīga” direktors Kārlis Vents – proti, Latvijai šobrīd ļoti pietrūkst tāda kalibra personības, kāds basketbolā ir Kristaps Porziņģis, kāds hokejā bija Sandis Ozoliņš. “Mēs priecājamies par katru mazo karognesēju, bet tā viena lielā zvaigzne hokejam dotu lielus plusus,” ir pārliecināts Sorokins. “Šie skaļie vārdi ik pa laikam ir vajadzīgi. Viņi palīdz treniņgrupās savākt vairāk puiku, veicina lielāku vecāku iesaisti, veicina interesi par sporta veidu. Un šādi spēlētāji motivē arī puikas – ka mēs, mazā Latvija, varam TĀDU čali izaudzināt. Tas jauniešiem ļauj noticēt, ka tas ir iespējams.”

Viens no jauno hokejistu elkiem savulaik bija arī Sergejs Žoltoks. Savas dzīves laikā viņš izlaida vien divus pasaules čempionātus – 2000. un 2003. gadā. Sešos čempionātos sakrātie 25 (15+10) punkti lieku reizi pasvītro viņa kvalitāti un nozīmi Latvijas izlasē. Grigorijs Panteļejevs vienā no saviem atmiņu stāstiem atcerējās, kā Žoltoks katru čempionātu mēģinājis norīt rūgtumu par to, ka viņa kā spēlētāja spējas sniedzās augstāk par Latvijas izlases sasniegtajām vietām, lai arī Sergejs labi sapratis, ka partneru līmenis neļauj pacelties augstākam lidojumam. Šāda veida pārdomas labi pazīstamas ir arī Artūram Irbem: “Es katru gadu braucu ar domu, ka mēs varam vinnēt čempionātā. Reāli! Šogad mums tas izdosies! Katru gadu brauc, apetīte aug, zini, ka vari. Komandas biedri ir tādi, kādi viņi ir, bet viņi cīnās par līgumiem – viņi spēlē. Un tie ir tavējie! Viņi ir uzvilkuši Latvijas kreklu. Līdz ar to nevari viņiem neko pārmest,” sajūtas atmiņā atsauc Irbe.

Tikmēr “Arēnā Rīga” ir sākusies Žoltoka godināšana, uz lielā ekrāna tiek atskaņots video, kurā līdzās kadriem ar Sergeju ir arī laika biedru atmiņas. Viens no runātājiem ir arī Artūrs Irbe, kuram visspilgtāk palicis atmiņā, kā 2004. gada pasaules čempionātā Prāgā spēlē pret Šveici Žoltoka atjautība palīdzējusi noturēt neizšķirtu, kas nobruģēja ceļu uz ceturtdaļfinālu. Pie rezultāta 1:1 Latvijai pašās spēles beigās bija noraidīti divi spēlētāji, tāpēc būtu jāaizstāvās trijatā pret pieciem. Žoltoks nāca klajā ar ideju lūgt tiesnesim izmērīt  nūjas izliekumu vienam no šveiciešu līderiem. Ja nenostrādās, vēl viens noraidījums Latvijas izlasei nekādu skādi vairs nodarīt nevar. Ja izdosies, trijatā pret četriem aizstāvēties būs daudz vieglāk. Izdevās!

Šis 2004. gada pasaules čempionāts Čehijā Žoltokam bija pēdējais, un Irbe to atceras kā turnīru, kad Latvijas izlase bijusi vistuvāk medaļām. Toreiz tieši Irbe un Žoltoks bija divi mūsu vienīgie NHL spēlētāji, un abi bija spilgti komandas līderi. Ceturtdaļfinālā Latvijas izlase ar 1:4 piekāpās Zviedrijai. “Toreiz mēs varējām cīnīties par medaļām,” pārliecināts ir Irbe. “Mums bija savainotie, bet nebija tik traģiski kā 2000. gadā, kad mēs bijām ļoti nomocīti. Uz to spēli ar zviedriem es izgāju ar domu, ka mēs viņus paņemsim. Diemžēl komanda nenoticēja. Es to nevienam neesmu pārmetis un nepārmetīšu, bet, izejot laukumā, es redzēju, ka zviedri sāk kā mašīnas, bet mēs jau esam apmierināti ar sasniegto ceturtdaļfinālu,” novēroja Irbe. “Tā ir tā atšķirība starp ļoti labu un izcilu sportistu. Izcils sportists nav tas, kuram ir vairāk talanta vai lielākas darbspējas. Izcils sportists ir tas, kurš prot saskatīt savu latiņu pie pašiem griestiem un vēl debesīs. Es zinu, ka tā bija Sergejam, tā bija man, Sandim [Ozoliņam], Kārlim [Skrastiņam], noteikti arī Helmutam [Balderim] – viņi nekad nebija apmierināti, viņiem vienmēr vajadzēja vēl. Viņi bija apmierināti tādā ziņā, ka viņi pieņēma savus rezultātus un progresu, bet viņi vienmēr uzskatīja, ka var vēl. Ja tas ir ieaudzināts hokejista DNS, tad izaugsme turpinās. Beigu beigās pati grūtākā cīņa jau ir pašam ar sevi.”

Medaļu nav, bet ir uzvaras

Lai arī pirmās godalgas Latvijas izlasei vēl ir jāgaida, līdzjutēju milzīgā fanātisma dēļ vairākas Latvijas hokeja izlases uzvaras ir nopelnījušas vietu ne tikai Latvijas sporta, bet arī kultūras kanonā. “Atsevišķas uzvaras hokejā ir radījušas lielāku pacēlumu nekā 4. maijs,” uzskata Ilmārs Latkovskis, bijušais Saeimas deputāts un žurnālists.

Simboliskākā, protams, ir Latvijas izlases uzvara pār Krieviju 2000. gada 5. maijā. Varoņdarbus paveikušais Artūrs Irbe uzreiz pēc cīņas skandēja, ka “būtu gatavs atdot pusi dzīves vienam šādam hokeja mačam”. Irbes apziņā šīs uzvaras nozīmi devalvēt nav spējis pat ievērojamais laika sprīdis – teju 20 gadi. “Tā spēle notika Krievijā. Tā notika laikā, kad Latvija kā valsts sāka apjaust savu patstāvību un to, ko tā nes – gan plusus, gan mīnusus. Mums tobrīd bija vajadzīgs pozitīvas emocijas. Laika gaitā es dzirdu arvien vairāk stāstu par to, kur cilvēki ir atradušies un kā viņi ir sekojuši tai spēlei. Katrs cilvēks, kurš sekoja tai spēlei, atceras, kur viņš atradās un kā svinēja. Ja pajautāsim, kur viņi bija 2003. gadā pēc vēl vienas uzvaras pār Krieviju, reti kurš atcerēsies.”

Tāda sagaidīšana, kādu pēc 2000. gada pasaules čempionāta izpelnījās Latvijas izlase,  otrreiz nav pieredzēta. Hokejisti mājup pārradās ar vilcienu, sveikšana bija katrā stacijā, savukārt Rīgā viņi pa ielām tika vesti tā, kā Ziemeļamerikā parādēs atrāda NHL vai NBA čempionus. Man personīgi tas viss vienmēr ir raisījis pārdomas – kāds ir bijis sausais atlikums pēc tās uzvaras? Cik bieži cilvēki ikdienā laimē noskurinās, iedomājoties par šo uzvaru? “Es domāju, ka cilvēki sevišķi bieži par šo uzvaru ikdienā neiedomājas, bet šie ir tie momenti dzīvē, kurus var pielīdzināt pirmajai mīlestībai, bērna piedzimšanai, īpašiem notikumiem – piemēram, kad bērns pirmoreiz vecākus nosauc par mammu un tēti. Turpat līdzās nostājas šī spēle,” uzskata Artūrs Irbe.

“Sportā ir savs pirmatnējais kods,” spriež Ilmārs Latkovskis. “It sevišķi fanu uzvedībā, tur es saskatu pirmatnējos barus, kas apaug ar saviem simboliem. Bet, ja mēs šos pirmatnējos elementus varam integrēt tālāk savā apziņas attīstībā, tas ir tikai labi.” 2001. gadā pēc uzvaras pār ASV Rīgas centrā tika bloķēta satiksme, bet Ķelnē pie rātsnama mastā uzvilkts Latvijas karogs. Ir bijušas vēl dažas skaistas uzvaras, kas pašāvušas vaļā spundi eiforijas mucai. Kā lai nepiemin izglābšanos pret Baltkrieviju olimpisko spēļu kvalifikācijā 2005. gadā? Taču, mainoties laikam un paaudzēm, mainījušies arī cilvēku paradumi. Lai tagad hokejisti izraisītu tādas emocijas kā pirmajos gados pasaules čempionāta elites divīzijā, ir jāpaveic kas lielāks. Jāizcīna medaļas.

Mūžīgais prioritāšu stāsts

Skats uz Latvijas hokeja saimniecību joprojām nav tas spožākais. Par pirmajiem trim gadiem “ērā pēc Lipmana” Oļegs Sorokins Latvijas Hokeja federācijai ir gatavs ielikt 6 balles. “Daudzas jomas ir aizķertas. Ir jomas, kurās es varētu ielikt 10 balles, ir jomas, kur vērtējums būtu zemāks par 6 ballēm,” stāsta Sorokins.

Lai arī haļļu skaits jau sāk stiepties trešajā desmitā, hokejs tik un tā daudziem bērniem ir nesasniedzams sapnis. Pirmais atlases siets ir vecāku finansiālās iespējas. Otrais – haļļu tuvums. Manuprāt, šie divi faktori veicina to, ka liela daļa mūsu potenciālo NHL zvaigžņu tā arī dzīvi nodzīvo, ne reizi slidās neiekāpuši. Oļegs Sorokins gan aicina šajā virzienā nespekulēt – līdzīga situācija ir visur pasaulē.

Taču, lai cīnītos par godalgām, ir jāveicina hokeja pieejamība un pēc iespējas jāmazina risks, ka talanti iesprūst kādā no pirmajiem diviem manis nosauktajiem atlases sietiem. “Es uzskatu, ka mums vajadzētu noteikt prioritāros sporta veidus, jo šobrīd valsts atbalsta visus,” pauž nu jau bijušais (sarunas brīdī – vēl esošais) Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis. “Bērnu līmenī būtu jāatbalsta plašāks sporta veidu loks, bet profesionālā sporta piramīda būtu jāsašaurina. Manā skatījumā, hokejam būtu jābūt starp prioritārajiem, bet sāpīgs būtu jautājums – kuri paliks aiz svītras? Saeimas Sporta apakškomisija par to runā gadiem, bet ir milzīga pretestība, neviens neuzņemas iniciatīvu.” Latkovskim piekrīt arī Sorokins, kurš ir pārliecināts, ka hokejs ir pelnījis atrasties priviliģēto pulciņā.

Sergeja Žoltoka piemiņas vakars savā ziņā bija ļoti simbolisks, jo lika pagremdēties nostalģiskās atmiņās par to Latvijas hokeju ēru, kas jau noslēgusies. Un gribas ticēt, ka aizgājušās ēras mantojums palīdzēs šajā – jaunajā – kaldināt pirmos lielos Latvijas hokeja panākumus, kurus pamatot varētu ne tikai ar emocionālām atmiņām, bet arī kaut ko taustāmu – kādu cēlmetālu.  

Turpinājums sekos…

Hokeja zeme Latvija: joprojām iekārojams, joprojām dārgs

Hokeja zeme Latvija: kur beidzas fanātisms un sākas slimība?