Hokeja apsēstību pārvērst biznesā
Latviešu hokeja mīlestība ir tik patoloģiska, ka uz to var pelnīt naudu. Un ir cilvēki, kas to ir iemanījušies darīt. Viesojos “Hokeja pasaules” veikalā Lāčplēša ielā. “Hokeja pasaule” bija pirmais hokeja veikals Latvijā, to 1993. gadā atvēra Andrejs Silavnieks, jo saskārās ar grūtībām apģērbt savus trīs dēlus-hokejistus.
25 gadu laikā “Hokeja pasaule” izaugusi līdz 12 veikaliem Latvijā, viens atvērts Lietuvā, vēl viens tūlīt vērsies vaļā Igaunijā. Tirgus līderis Baltijā. Tiekos ar Ati Silavnieku, vienu no trim dēliem, kuri visi tagad darbojas ģimenes biznesā. “Sākumā gāja smagi, jo cenas bija neatbilstošas tā laika pirktspējai,” pirmsākumus atceras Atis. “1993. gadā mūsu klienti bija tie, kam bija radusies ātrā nauda. Tagad mūsu klienti ir ikdienišķi cilvēki, vidusslānis.”
Kamēr gaidu Ati, veikala darbinieki izrāda sortimentu un pastāsta par tendencēm. Lielāko daļu klientu sastāda vecāki, kas apģērbj savus jaunos hokejistus. Otru lauvas tiesu veido amatieri. Par cilvēku trūkumu sūdzēties nevarot, turklāt teju katru dienu vismaz viens klients mēģina arī kaut ko nokaulēt.
Ar vecākiem ejot visraibāk, jo bieži esot vērojamas situācijas, kad jaunais censonis hokeju spēlēt nemaz negrib, tas vairāk izskatoties pēc vecāku untuma. Taču jaunajiem censoņiem līdzekļi parasti netiekot žēloti, taupīgāki esot amatieri, bet arī viņu vēlmju diapazons ir ļoti dažāds. Viena bērna apģērbšanai vecāki lielākoties tērējot ap 1000 eiro.
25 gadus izdabājot Latvijas hokeja sabiedrības pieprasījumam, Atim Silavniekam ir radies izskaidrojums Latvijas hokeja fenomenam: “Hokejs mums ir mentalitātē. Tā ir mūsu pulcēšanās vieta. Un, protams, tas, ka ziemā ir ledus. To jūt. Ja ir laba ziema un dabīgais ledus, cilvēki šeit apgrozās arvien vairāk.”
Kamēr vien būs ledus…
“Latvijas hokejs balstās uz ārprātīgu fanātismu,” vērojot spēli “Kurbada” ledus hallē spriež Renārs Grāvītis. “Es pats esmu ar savām acīm redzējis, kā ledus liešanā piedalās ugunsdzēsēji. Esmu redzējis, kā cilvēki paši pagalmos taisa laukumus ar bortiem, neko neprasot par to pretī – lai tikai visiem gribētājiem būtu iespēja spēlēt. Manuprāt, tieši šis hokeja fanātisms, kas sākas uz dīķa, ir visa Latvijas hokeja pamatā. Mēs ar to dzīvojam. Arī lielās izlases spēlētāji tam ir gājuši cauri, un tas palīdz sacensties ar valstīm, ar kurām mums, objektīvi vērtējot, nemaz nevajadzētu spēt sacensties.”
Dīķi kā vienu no Latvijas hokeja simboliskajiem balstiem saredz arī Pēteris Egle: “Ja mēs būtu dienvidu valsts bez dabīgā ledus, mums tāda hokeja nebūtu. Ar dabīgo ledu ir saistīti mūsu hokeja pirmsākumi. Hokejā dinamika un ātrumi ir lielāki nekā citās sporta spēlēs, līdz ar to tas ir emocionālāks. Visi šie faktori ir bijuši sakritīgi ar latviešu mentalitāti.”
Labākais “Kurbada” un “Zemgale/LLU” spēlē ir mājinieku talismans, pie kura pēc apkampiena aiziet teju visi hallē esošie bērni. Pozitīvi, ka ar līdzjutējiem tiek strādāts, pat ja to apjoms ir viens knipja sitiens “Dinamo” masām.
“Retais šeit ir pilna laika profesionālis. Manuprāt, tieši tā arī Latvijas čempionātam būtu jāizskatās. Jaunajiem tas ir pārejas posms uz pieaugušo hokeju, veterāniem – iespēja vēl uzspēlēt, kādu nieku nopelnīt un nodot pieredzi jaunajiem. Tas, ka spēlētāji paralēli strādā, ir labi, jo rada veselīgu precedentu. Ne visi ar hokeju pelnīs lielo naudu, bet uzspēlēt solīdā līmenī mājās un nedaudz piepelnīties – kāda vaina?” spriež Renārs.
Spēlē ar 3:2 uzvar “Kurbads”. Jānis Sprukts par neveiksmīgo epizodi vēlāk reabilitējās ar uzviju, savu meistarību nodemonstrējot ne reizi vien. Kad vaicāju Renāram, vai viņš būtu gatavs atnākt uz vēl kādu Latvijas čempionāta spēli, viņš atbild apstiprinoši, bet ar piebildi: “Ja tā būtu play-off spēle.”
Tā jau tas ir. Lai kā censtos komandas, Latvijas čempionāts hokejā līmeņa un ažiotāžas ziņā hokeja zemes statusam īsti neatbilst. Bet tas ir tikai viens puzles gabaliņš. Toties ar hokeja fanātismu latviešiem viss ir kārtībā. Vai varbūt fanātisms jau ir pāraudzis slimībā…?
Turpinājums sekos…