Boba Hārtlija ēra Latvijas hokejā ir noslēgusies. Tas ir noticis visai savdabīgi. Ir nopietni jāsasprindzina atmiņa, lai atcerētos vēl kādu gadījumu, kad tik pompozi prezentēts treneris no darba aizgājis tik klusu… Neatkarīgi no tā Bobs Hārtlijs ir atstājis dziļas pēdas Latvijas sportā, kuras turpmāk varēsim apzīmēt kā “Hārtlija efektu”.
Vienā jaukā dienā Latvijas Hokeja federācija vienkārši paziņo, ka turpmāk Latvijas izlasi vadīs Harijs Vītoliņš. Ierindas līdzjutējiem tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, jo treneru nomaiņas procesā iztrūka visu pārējo soļu: demonstratīva atlaišana, abu pušu izskaidrošanās, jaunu kandidātu vētīšana utt.
Taču to, ka pasaules čempionāts Rīgā Hārtlijam būs pēdējais pie Latvijas izlases stūres, kuluāros runāja jau uzreiz pēc čempionāta. Hārtlijam nebija argumentu palikt. Izlases sniegums visu Hārtlija ēru bija noenkurojies ostā ar nosaukumu “Vēl nav, bet tūlīt būs”. Čempionātā Rīgā trenera emocijas guva virsroku pār paša plaši sludinātajiem principiem par veselīga mikroklimata un spēcīgas komandas veidošanu, kā rezultātā pēc čempionāta netrūka tādu nozīmīgu izlases spēlētāju, kas būtu īpaši pierunājami turpināt strādāt ar Bobu.
Cilpa ap Hārtlija galvu bija savilkusies, un to vēl ciešāku padarīja ārpus ģimenes attiecības ar Omskas “Avangard” komandu. Hārtlijs attālināto strādāšanu darbā ar Latvijas hokeja izlasi ieviesa krietni pirms pandēmijas. Var jau teikt, ka sirds joprojām pieder Latvijas izlasei, bet – ja ar to kopā esi vien dažas nedēļas gadā, pēc tam ierodies īsi pirms turnīra kā KHL čempions un ar savu klātbūtni visus “izbesī”, tad grūti veiksmīgi pildīt cīņā saucēja lomu.
Hārtlijam aizejot, paliek jautājums: ko viņš aiz sevis atstāja?
Vietas turnīra tabulā neiezīmē nekādu renesansi. Pasaules čempionātos viens sasniegts ceturtdaļfināls un vēl pāris reizes, kad mazlietiņ līdz tam pietrūcis. Gūtas dažas skaistas uzvaras pār hokeja lielvalstīm, un tas vienmēr būs interpretējami – cik tālu no optimālajiem sastāviem tās bija. Sportiskajā ziņā Hārtlija ēra noteikti vērtējama ar plus zīmi, taču nevar noliegt, ka nav atnesusi cerētos panākumus. Galu galā, stājoties amatā, tika runāts par to, ka 2021. gada čempionātā Rīgā Latvijai beidzot ir jāizcīna medaļas.
Hārtlijs sev līdzi atnesa jaunu mentalitāti un kultūru. Latvijas hokejā tādas lietas izsenis ir deficīts. Šos impulsus noķēra ne tikai spēlētāji ģērbtuvē, bet arī sabiedrība. Interese par Latvijas hokeja izlasi Hārtlija ēras pīķa stundās sāka tuvoties 2000. gadu sākuma hokeja trakumam. Federācijai izdevās piesaistīt vairākus spēcīgus atbalstītājus, un, kā izteicās LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols, daļa no viņiem līgumus slēgt bija gatava tikai ar nosacījumu, ka Latvijas izlasi trenēs Bobs Hārtlijs. Pēc-Lipmana ēras pirmajos gados bija nepieciešama tāda figūra kā Bobs Hārtlijs, kas piesedza to alfa tēviņa robu, kuru, beidzot karjeru, Latvijas hokejā bija atstājis Sandis Ozoliņš.
Ap Hārtliju bija izveidots teicams PR ietērps, un federācija to prata kapitalizēt. Atrodoties Latvijā, Hārtlijs bija pieprasīts lektors lielāko uzņēmumu aprindās. Vienā šādā lekcijā pirms pāris gadiem patrāpījos arī es. Teicams orators, ar citējamām atziņām, taču… Kad Hārtlija kungs ilgi un plaši stāstīja, kā spēlētāji ir viņa dēli; kā NHL laikos viņš nevienu nav metis ārā no komandas par dzeršanu un katru centies izdziedināt, tad tas īsti negāja kopā ar atmiņu stāstiem par viņa un Sanda Ozoliņa attiecību vēsturi Kolorādo “Avalanche” un iemesliem hokejista aizmainīšanai uz citu komandu.
Zīmīgi, ka, darbu Latvijā uzsākot, Hārtlijs publiski pauda, ka gribētu sev līdzās Sandi Ozoliņu. Otrais gan no tribīnēm pavēroja vien dažus treniņus un tā arī uz komandtiltiņa neparādījās.
Hārtlijam stājoties amatā, kā liela pievienotā vērtība tika pieteikta viņa iesaiste treneru izglītošanā un hokeja sistēmas sakārtošanā kā tādā. Pašā darba cēliena sākumā zināma aktivitāte bija novērojama, bet pēc tam noplaka. Darba gaitu uzsākšana KHL bija labs lakmusa papīrs Hārtlija it kā dziļajām jūtām pret Latvijas hokeju un vēlmei aktīvi iesaistīties tā attīstīšanā visos līmeņos.
Impulsu un skatījumu gan viņš nodeva – tie, kas vēlējās ieklausīties, viņu sadzirdēja. Taču pēdējos gados arvien vairāk sāka izskatīties, ka Latvijas izlase Hārtlijam bija kā placdarms, lai atrastu naudīgāku darbavietu, un visas publiski deklarētās siltās jūtas pret Latviju un latviešiem ir liekamas tajā pašā kategorijā, kurā piesauktais piemērs par alkoholiķu pašaizliedzīgo glābšanu.
Zīmīgi, ka šajās dienās savus pirmos soļus darbā ar Latvijas basketbola izlasi sper itāļu treneris Luka Banki. Meklēts pēc Hārtlija šablona, viņš mūsu pirmajā sarunā (būs lasāma nākamajā žurnāla “Klubs” numurā) arī runāja izteiktā Hārtlija manierē – sak, vēlas būt Latvijas basketbola sūtnis visā Eiropā, izveidot šeit treneru akadēmiju, visas savas vairāk nekā 20 gadu laikā krātās zināšanas nodot Latvijas basketbola saimniecībai…
Pēc gadiem būs interesanti atskatīties un salīdzināt, cik no teiktā izdevies arī piepildīt dzīvē. Tāpat kā tagad ir interesanti atskatīties uz Hārtlija paveikto, nevis sacīto. Taču pats fakts, ka pēdējos gados Latvijas sportā ir izteikti novērojama tendence meklēt savu Bobu Hārtliju (sporta funkcionāri šādu apzīmējumi mēdz pat lietot intervijās), ir pats jaudīgākais kanādiešu hokeja trenera vilkmes apliecinājums. Tas arī ir t.s. “Hārtlija efekts” – parādība, kāda atjaunotās Latvijas sportā tā īsti nav bijusi novērota.
Par Bobu Hārtliju hokeja apcirkņos tagad spriež, ka viņš ir no tiem treneriem, kuri mēdz nostrādāt “gadu par ilgu” un pēdējā darba cēlienā aizēnot visu labo, kas bijis līdz tam.
Boba Hārtlija ierašanās Latvijā vērtējama ar plus zīmi un pēc viņa atstātā šablona vēl ilgi tiks piemērīti treneri teju visās sporta spēlēs un ne tikai. To, cik dziļus nospiedumus viņš atstāja latviešu hokeja prasmēs un vai tie atbilda samaksātajai naudai, lai spriež hokeja speciālisti. Bet vienu lietu gan Hārtlijs Latvijā paveica – viņš uzskatāmi parādīja, kā sevi jāprezentē un jāpozicionē trenerim. Viņš pacēla šīs profesijas latiņu un prestižu, kas Latvijā līdz šim bijis ļoti zems. Tas nav maz.
P.S. Zīmīgi, ka Hārtlijam prom dodoties, publisko vidi atkal iekarojis titulētais svarcēlāju treneris Viktors Ščerbatihs. Šoreiz gan izpalika viņa komentārs par “Tinder” aplikācijas tendencēm, resnām sievietēm, kodēšanos no alkoholisma, stulbajiem ārstiem, kas nevar uzveikt covid, taču tika pausta stingra nostāja vakcinācijas jautājumā: viņa audzēkņiem pirms olimpiādes šāda darbība no trenera puses tika stingri aizliegta…