Virsrakstam izmantotais teikums nav mans izdomājums – tādu raidījumā “Kārtības rullis” lietoja Filips Rajevskis, lai pasvītrotu īpatnības, kādas ieskauj to Krievijas daļu, kas atbalsta Vladimira Putina režīmu. Kā teikt, “lielās bildes” vārdā paša sadzīviskās neērtības var pagaidīt. Kaut kas līdzīgs nāk prātā, domājot par dažādiem strāvojumiem klubu basketbolā. Dzīvojam ar ambīcijām par Eirolīgu, bet vidējais sporta līdzjutējs nez vai spētu nosaukt trīs vadošo Latvijas klubu starta piecniekus.
To, kādiem priekšnosacījumiem jāsakrīt, lai Latvijā būtu Eiropas augstākās raudzes basketbola klubs, kolēģis jau apkopoja MVP slejās. Uz to reaģējot, ar savu vēstuli nostartēja arī Latvijas flagmaņa “VEF Rīga” prezidents Gatis Jahovičs. Tajā lasāmas arī šādas rindas: “Šobrīd ar 6 komandām, kas cīnās par Latvijas čempiontitulu, ir grūti veidot komandu, kas varētu sekmīgi cīnīties Eiropas kausos. Komandu skaita palielināšana noteikti ir virziens, kurā domāt Latvijas Basketbola savienībai. Tas nāks par labu ne tikai VEFam un pārējām 5 komandām, bet arī Latvijas izlasei un Latvijas basketbolam kopumā, radot platformu, kur pēc sporta skolas beigšanas jaunie spēlētāji var attīstīties, spēlējot pieaugušo basketbolu labu treneru vadībā kopā ar pieredzējušiem komandas biedriem. Viens no Vējoņa kunga priekšvēlēšanu solījumiem bija atbalsts klubiem – gaidām, kad beidzot vārdi pārvērtīsies darbos.”
Ir labi, ka Jahovičs vēlas turēt prezidentu pie vārda. Taču klubu basketbola problēmas Latvijā ir tik dziļas, ka Vējoņa vadītajai LBS ir ļoti limitētas iespējas tās atrisināt.
Padomāsim: kā LBS vispār var praktiski palīdzēt klubiem?
Variants nr. 1: dodot naudu.
Skaidrs, ka naudas saņēmēji pret tādu kārtību neprotestētu. Bet lieki piebilst, ka pret to protestētu pārējie LBS biedri, it sevišķi jaunatnes sporta skolas, kas par dalību Jaunatnes līgā ik sezonu šķiras no ļoti prāvas summiņas, ko veido ceļa izdevumi, samaksa tiesnešiem, sekretariātam, mediķim, dalības maksas, zāles īri un citus izdevumus. Klāstīt piramīdas pamatnei, ka mēs jau labprāt jums palīdzētu vairāk, bet naudiņas tam nav, tajā pašā laikā atrodot līdzekļus šauras spices stiprināšanai – normālā sabiedrībā tas beigtos ar LBS ārkārtas kongresu un vadības maiņu.
Nemaz nerunājot par to, ka klubus nedibina LBS, bet gan domubiedru grupas, kas nodibina biedrības, lai īstenotu savus mērķus. Tātad ir tikai normāli no tām prasīt, lai tās pašas izdomā, kā rast tiem pienācīgu finansējumu. Neviena federācija saviem biedriem neko nav parādā. Ja vien runa nav par ieņēmumu sadali no, piemēram, TV raidtiesību pārdošanas, kas Latvijas apstākļos ir utopija, vai citiem komercdarījumiem, kuros klubi (biedri) ir izmantoti kā prece.
Tātad variantu nr. 1 varam svītrot kā neloģisku un nereālu.
Variants nr. 2: palīdzot klubiem atrast naudu.
Šādus vingrinājumus LBS vadības līmenis paklusām jau praktizē, veicot pārrunas ar pašvaldībām. Sak, varbūt varat vietējai komandai mazliet pacelt dotāciju, tā varēs pacelties līmeni augstāk un visiem no tā būs labāk.
Iniciatīva ir apsveicama, taču tās ietvaros neglābjami izceļas kautiņš starp iedomām un realitāti. Iedomas izpaužas tajā etapā, kad ideja par lielākām investīcijām klubu basketbolā ir jānotirgo kā neizmantota iespēja. Realitāte ieslēdzas tajā brīdī, kad pašvaldības sāk izsvērt investīciju potenciālo atdevi.
Mēģināšu iejusties kādas pašvaldības vadītāja ādā un vizualizēt sarunu ar basketbola līgu direktoru Kristapu Janičenoku (dialogs ir izdomāts):
“Ak, tad ar papildus 200 000 eiro piešprici mūsu komanda varētu spēlēt LBL?” es prasu. “Vai mūsu novadā tiešām ir pietiekami daudz LBL līmenim atbilstošu spēlētāju?”
“Pagaidām nav,” Kristaps godīgi atbild. “Bet Latvijai ir pietiekams spēlētāju resurss vismaz septiņām, varbūt pat astoņām profesionālām komandām. Pietiktu dabūt mājās Igaunijā spēlējošos latviešus un tur jau sanāktu viena komanda!” Kristaps izvirza rīcības plānu.
“Bet – ko šāds projekts dos vietējam basketbolam? Mums jau tagad zāle ir pilna gandrīz katrā Nacionālās līgas spēlē, pa laukumu pārsvarā skrien vietējās sporta skolas audzēkņi un absolventi. Vai piesaistot vietējai publikai neko neizsakošus uzvārdus, cilvēki uz spēlēm nāks vairāk un vietējie uzņēmēji sponsorēs dāsnāk?” es ietiepīgi vaicāju.
“Iespējams, ka nē, bet spēcīgāka pieaugušo komanda vairāk motivētu jūsu sporta skolas audzēkņus un pieturētu viņus ilgāk mājās, jo tādējādi mazinātos viņu kārdinājums agrā vecumā pāriet uz kādu Rīgas jauniešu komandu vai arī braukt meklēt laimi ārzemēs,” Kristaps nekad nav slēpis savu skepsi pret agro aizbraukšanu. “Turklāt spēlēšana augstākā līmenī būtu ļoti laba reklāma jūsu pilsētai.”
“Ak, tā! Kas translēs mūsu komandas spēles un kādi bija reitingi iepriekšējā sezonā? Vai kā dalībnieks varēsim pretendēt uz līgas ieņēmumu sadali? Cik liela ir jauniešu segmenta interese par vietējo basketbolu, pretstatā NBA norisēm? Cik izplatīti ir piemēri, kad pašvaldības sporta skolas audzēkņi izmanto vietējo profesionālo komandu kā tramplīnu spēlēšanai Eiropas augstākajā līmenī?” es, vēloties pasteidzināt tikšanās beigas, noberu jautājumu salūtu.
“Sandis Buškevics,” pie sevis nodomā Kristaps, meklējot atbildi uz pēdējo jautājumu, taču to nolemj paturēt pie sevis, jo citi uzvārdi prātā nenāk, bet kā piemēru minēt savu laikabiedru izklausītos nenopietni.
Atvadāmies ar norunu, ka padomāsim, priekšlikumu izskatīsim domes budžeta komisijā un noteikti darīsim zināmu savu lēmumu.
Priekškars.
Variants nr. 3: panākot, ka valsts dod naudu
Latvijas klubu basketbols jau šobrīd ļoti lielā mērā balstās uz pašvaldību pleciem. Tāpat kā sporta sistēma kopumā. Prasīt no tām vēl lielākus ieguldījumus profesionālajā sportā nav nekāda pamata.
Valsts budžets klubu komandas nekādā veidā neatbalsta. Vai to var mainīt? Teorētiski – jā. LBS vadība pēdējos gados izcēlusies ar labām sekmēm politiskajā virtuvē, spējot panākt labvēlīgus lēmumus lielām valsts budžeta investīcijām vairākos projektos – halles celtniecībai un Eiropas čempionāta rīkošanai.
Iespējams, ka tas ir risinājums, jo atliktu tikai norādīt uz to, cik priviliģēta attiecībā pret sportu ir radniecīgā kultūras nozare. Latvijā darbojas 9 valsts uzturēti teātri, opera, balets un pat akadēmiskais koris. Tāpat kā basketbola komandas, tie izpilda performances maksājošas publikas priekšā, pārģērbjoties kostīmos, kādus ikdienā, staigājot pa ietvi, neviens nevalkā.
Šis būtu virziens, kurā LBS varētu mēģināt strādāt, norādot uz augstāk minētajām līdzībām un nevienlīdzību. Taču ticamība sportam labvēlīgam scenārijam ir ļoti minimāla, jo tad būtu jācer uz ļoti radikālu sporta finansēšanas reformu un šauras grupas izcelšanu, kādai Latvijā pietrūkst politiskās gribas.
Variantu nr. 3 varam svītrot kā neticamu.
Variants nr. 4: radot iekārojamu produktu.
Galvenais LBS uzdevums ir radīt tādas sacensības, kuras raisa lielu sabiedrības interesi. Gan tribīnēs, gan pie ekrāniem, gan sociālo tīklu vidē, gan cilvēku ikdienas saziņā. Lai spēles un spēlētāju pārejas ofisu virtuvēs apspriestu darba kolēģi un dārza svētkos – draugu kopas. Tad arī klubiem būs cits labklājības līmenis.
Ja vien runa nav par izteiktu basketbola fanu kolektīvu, tad vietējais klubu basketbols ir tālu no šāda statusa.
Taču pie tā vispirms ir vainojams pats laikmets, kādā dzīvojam. Sports ir izklaide, un laikā, kad informācijas pārbagātības un pieejamības laikmetā jebkurš vietējais produkts ir spiests konkurēt par uzmanību ar jebkuru divu klikšķu attālumā pieejamo pasaules preci, ir ļoti naivi domāt, ka Latvijas klubu basketbols raisīs tādu pašu interesi kā pirms 15 gadiem, kad piedzīvoja savu popularitātes pīķi. Jaunā paaudze par sporta notikumiem interesējas daudz mazāk nekā iepriekšējās, turklāt par Latvijas norisēm – vēl jo mazāk. Bet tā paaudze, kas bijusi LBL lojālā publika kopš līgas dibināšanas, strauji izmirst.
Labā ziņa ir tāda, ka jauniešu interese par basketbola apgūšanu nemazinās – tieši otrādi. Arī amatieru segments var lepoties ar plašu un stabilu pārstāvniecību. Tātad basketbolam lojālu cilvēku skaits Latvijā ir liels, un LBS lielais uzdevums (un tā reizē būtu arī lielākā palīdzība klubu attīstībā) ir izdomāt, kā visas iesaistītās puses savest kopā. Kā tautas basketbola mīlestību kapitalizēt klubu basketbola veicināšanā.
Pagaidām ar to sokas švaki. Vietējos klubos spēlējošie basketbolisti ir absolūti anonīmi vietējā popkultūrā, tāpat kā viņu pārstāvētās komandas. Piemēram, par basketbolistu brīvā laika pavadīšanas paradumiem vairs neklīst pilsētas leģendas, un tas nav tāpēc, ka basketbolisti vairs netusē, bet gan tāpēc, ka viņus faktiski neviens neatpazīst. Tāpat arī basketbolistu un treneru staigāšana starp vietējām komandām nekādu ažiotāžu neraisa, jo lokālais basketbols neiemieso derbijus. Un tādus mākslīgi nav iespējams radīt, ja retas ir tādas komandas, kas spēj izvilkt 10 gadus bez bankrota vai straujas kursa maiņas un kurā noturas nemainīgs spēlētāju kodols – vēlams, vietējās basketbola skolas audzēkņi, kas no sirds vēlas uzvarēt tieši ar savas pilsētas komandu. (No kā izriet nākamais aspekts – cik daudz komandu raisa patiesu vilkmi vietējā kopienā, turklāt nevis tikai kā sporta projekts?)
Nav arī skandālu vai asu viedokļu sadursmju, kuras Valdis Valters savulaik, šķiet, brīžiem pat apzināti centās provocēt, lai tikai par basketbolu runātu un tā procesi visu laiku tiktu apspriesti.
Mešanās zem viena karoga ar vēl anonīmākajiem (Latvijas publikai) igauņiem produkta pozicionēšanu tikai pasliktina – lai arī uzlabo spēles līmeni.
Ko no šā visa varam secināt? Nevienam nevar aizliegt sapņot par Eirolīgu, taču pagaidām šādai idejai nav seguma. Eiropas augstākās raudzes klubs Latvijas basketbolam nenoliedzami dotu grūdienu, bet šāda komanda nevarēs pastāvēt bez dāsna valsts atbalsta, un tāds vispirms ir jānopelna, prasmīgi sakārtojot jau esošo klubu basketbola saimniecību.
Jāsāk ar sava pagalma sakārtošu un tikai pēc tam var iet pilsētas mērijai pieprasīt debesskrāpi.