“Ģērbtuve” provocē: Vai kļūt par čempionu ir sasniegums?

Raimonds Rudzāts
Foto: freeimages.com

Sports vienlaicīgi ir viena no bezjēdzīgākajām un jēdzīgākajām lietām mūsu dzīvēs. Pieauguši vīrieši, saģērbušies dīvainos kostīmos, ar kokiem rokās pa ledu (!) dzenā melnu kaučuka gabalu. 10 000 skatītāju ir samaksājuši naudu, lai to vērotu klātienē, bet vismaz desmit reizes lielāka auditorija to vēro pie ekrāniem. Kliedz, aplaudē, pārdzīvo. Kur vēl dziļāk sviestā? Pieauguši vīrieši uz maziem ritentiņiem braukā pa kalniņiem – arī tā mūsdienās var nopelnīt naudu. Var arī iesēsties ragaviņās un šļūkt pa kalnu lejup. Ja šīs nodarbes,  kurām lielākā daļa punktu liek, uzsākot skolas gaitas, padodas gana sekmīgi, būsi gan paēdis, gan slavens.

Lai neapvainojas šo sporta veidu pārstāvji – līdzīgi var paraudzīties uz jebkuru sporta veidu un katrā saskatīt tā ārējo bezjēdzību.

Taču – ja šā amizantā procesa rezultātā nākamajā dienā bērni kaut uz stundu atpūšas no ekrānu ņirboņas, lai mēģinātu atdarināt savus elkus, kā lai noliedz amizantās nodarbes pievienoto vērtību? Un, ja 10 gadus vēlāk šie paši cilvēki spēj laicīgi ierasties darbā, nepadoties pirmo grūtību priekšā un aptvert, ka rezultātu veido ieguldītais darbs, tad atliek secināt, ka šo amizanto nodarbju saturs patiesībā ir spēcīgāks par savdabīgo formu. Taču šis spēks visbiežāk tiek izšķērdēts.

Ar katru šajā saulē nodzīvotu dienu arvien lielākas pārdomas raisa mērauklas, pēc kurām mēs – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē – izmērām sasniegumus un to autorus padarām par varoņiem. Vai olimpiskais/pasaules/Eiropas čempions ir lielāks varonis par atraitni, kura par krietniem cilvēkiem izaudzinājusi trīs bērnus? Kuram panākums nāca smagāk? Vai treneris, kurš guvis panākumus ar labi apmaksātiem profesionāļiem, ir vērtējams augstāk par pagasta sporta skolotāju, kurš, braucot uz rajona sacensībām, visas savas sviestmaizes atdod audzēkņiem, lai tie nestartētu neēduši? Cik daudziem Andris Dambis asociējas ar Dakāras un Paikspīkas iekarošanu dārgās, jaudīgās automašīnās, bet cik daudziem – ar darbu pie droniem, kas glābs cilvēkus glābējiem nesasniedzamās vietās?

Pasaulē ir savu lietu kārtība, kuru izveidojuši mūsu priekšteči, taču turpinām mēs. Sporta notikumu un to sekmīgāko dalībnieku glorificēšana ir šīs kārtības spilgta iezīme. Profesionālais sports ir tāda pati izklaides industrijas sastāvdaļa kā mūzika vai kino. Ar tikai vienu tirgus aktīvu – emocijām. Tās ir spilgtas, taču gaistošas.

Tādu sagaidīšanu, kādu 2000. gadā pēc uzvaras pār Krieviju un izcīnītas 8. vietas pasaules čempionātā piedzīvoja hokejisti, nav pieredzējis neviens mūsu tautietis. Kas tad bija masu psihozes pamatā? Ja tā primitīvi – tas, ka mūsu veči ar kokiem rokās melno kaučuku krievu vārtos iemānīja trīs reizes, bet savos ielaida divas. “Bet kādu emocionālo pacēlumu nācijai tas nesa!” kāds skaļi piebildīs. Jā, pacēlums nenoliedzami bija un… izbija. Un jau nākamo čempionātu tā pati spēlētāju paaudze nokoda, ar savu zaudējumu Ukrainai noliekot uz pauzes to pašu fanātisma pārņemto pūli, kas gadu iepriekš mūsu hokeja lāčplēšus sagaidīja vilciena pieturās. Galu galā tagad, 18 gadus vēlāk – cik reizes dienā jūs svētlaimē noskurināties, iedomājoties par Latvijas izlases uzvaru pār Krieviju 2000. gadā? Tajā pašā 2000. gada 5. maija dienā mediķi glāba dzīvības. Darīja to arī dienu iepriekš. Un dienu vēlāk. Autogrāfus alkstošs pūlis pie slimnīcu dienesta ieejām viņus nemedīja.

Protams, ir jauki, ka Kristaps Porziņģis ir tik daudzsološi iekarojis basketbola Meku, taču ar 221 cm garu augumu un basketbola gēniem viņam bija visi priekšnoteikumi, lai to izdarītu. Sasniegums ir tas, ka viņš slavas skurbumā neaizmirst savu pirmo treneri un būvē laukumus bērniem. Tas, ka viņam par bumbas sišanu pret grīdu un mešanu grozā maksā miljonus, ir laikmeta īpatnība. Ko viņš izmanto savā labā.

Sportisko virsotņu sasniegšana atnes emocionālu un finansiālu gandarījumu, arī lielāku vai mazāku slavu, bet slava – dod iespēju. Olimpiskais čempions Igors Vihrovs vingrošanu no kaktu sporta veida padarīja par pietiekami prestižu, solīdu nišas sporta veidu un savu pielietojumu pēc karjeras beigām atradis pie jauniešiem. Arī olimpiskais medaļnieks Vsevolods Zeļonijs savu olimpisko kapitālu pārvērta džudo skolā. Tikmēr Latvijas laika hokeja elki Sandis Ozoliņš un Artūrs Irbe savu slavas un autoritātes kapitālu pēc karjeras beigām tā pa īstam lietā nav likuši un nepastāvīgi grozījušies tikai ap lielo hokeju. Bet kāda vilkme būtu, piemēram, viņu hokeja skolām?

Uzvaras sportā sniedz tādas emocijas, kādas nav iespējams gūt nekur citur. Bet emocijas ir gaistošas. Īstais panākums ir tas, kas paliek pāri – ko izdodas atstāt aiz sevis un iedzīvināt kā paliekošu vērtību. Kļūšana par čempionu pati par sevi nav sasniegums. Tā ir iespēja. Iespēja, kuru ne visi čempioni apzinās un izmanto. Atmetot visas mirkļa emocijas un divu dienu vētru sociālajos tīklos – ko Latvijai maina tas, ka atskrēji pirmais?