“Ģērbtuve” provocē: Kuram jābūt Latvijas nacionālajam sporta veidam?

Raimonds Rudzāts
Foto: freeimages.com

Lietuvieši bērnus svētīt ved zem basketbola groza. Norvēģi piedzimst ar slēpēm pie kājām. Kenijieši un etiopieši ar šķebinošu labpatiku skrien garās distances, atraisītie jamaikieši ir atraduši sevi īsajās, bet Brazīlijas eksporta prece ir futbolisti. Tā varētu turpināt ilgi, bet – kāda sporta veida zeme ir Latvija?

Latvijas sports ir ārkārtīgi sadrumstalots. 91 (!) atzīta sporta federācija. Visas apstāv Latvijas sporta budžeta katlu un par katru panākumu mēģina zem grāpja pastumt savu bļodiņu. Spektrs, kādā sevi starptautiski piesaka Latvijas sports, ir ļoti plašs. Hokejs un basketbols ir divi galvenie sporta spēļu flagmaņi, individuālajos sporta veidos ne mazāku ažiotāžu raisa tenisa trio un bokseris Mairis Briedis. Latviešu nacionālā īpatnība bobslejs pēdējos gados kā nekad bauda tautas un tās priekšstāvju mīlestību, turpat iekavās varam ielikt arī kaimiņus no blakus ģērbtuvēm – skeletonu un kamaniņas. Pie panākumiem jau ir pieradinājuši pludmales volejbolisti, milzu konkurences apstākļos reizēm izšauj (kad sašauj) biatlonists Andrejs Rastorgujevs. No lielām sacensībām cēlmetālus mājās ved svarcēlāji, ir mums pāris cerīgi sportisti sporta karalienē vieglatlētikā, tāpat arī daiļslidošanā, motokrosā un autosportā. Galu galā aizvadītajās olimpiskajās spēlēs 4. vietu izcīnīja ātrslidotājs Haralds Silovs.

Un tas vēl nav viss – apzeltītais BMX nepiedzīvo labākos laikus, bet ir stabila vērtība. Futbols, lai cik bezcerīgs tas brīžiem nešķistu mūsu profesionāļu izpildījumā, Latvijā ir ļoti masveidīgs un nepieklājīgi turīgs. Arī par citām sporta spēlēm nedrīkstam aizmirst – handbolā un volejbolā vēl nesenā pagātnē palikām soļa attālumā no lielajiem forumiem, neolimpiskajā florbolā esam stabila ceturtdaļfinālu valsts gan ar večiem, gan dāmām. Principā varētu vēl šo to uzskaitīt, bet man apnika un es piekusu.

Skaidrs ir viens – Latvija nav viena sporta veida valsts. Latvijas sporta aina drīzāk būtu pielīdzināma mūsu nacionālajam ēdienam rasolam, bet Latvijas sporta budžets ir tas nogurušais līgotājs, kurš vēl pēdējiem spēkiem turas, lai ar ģīmi neiegāztos paša sarūpētajā labumā.

Veidojot “Ģērbtuves” pirmos materiālus, sāku domāt par tādu tēmu kā valsts pasūtījums sportā. Kāds tas ir? Kuros sporta veidos gribam konkurēt ilgtermiņā, kuros – izbaudīt gadījuma sakara vienreizību? Un kas ir svarīgāk – pēc iespējas tālāk pasaulē aiznest Latvijas vārdu vai arī izcīnīt olimpiskās medaļas? Kuros sporta veidos varam nošaut abus zaķus vienlaicīgi?

Izglītības un zinātnes ministrijā man teica, ka valsts prioritāte sportā ir pēc iespējas lielāka tautas iesaiste kustīgā dzīvesveidā. Bet arī olimpiskās medaļas esot svarīgas, turklāt tās veicinot tautas iesaisti.

Tā arī veidojas Latvijas sporta apburtais loks. Piemēram, ziemas olimpiskajās spēlēs kopš neatkarības atgūšanas visas medaļas izcīnītas kamaniņās, bobslejā un skeletonā jeb Siguldas ledus trasē apgūstamās disciplīnās. Gan Siguldas trases, gan visu trīs disciplīnu vajadzību apmierināšanai valsts katru gadu tērē Latvijas sporta mērogiem ļoti prāvas summas, bet par to pretī saņem arī olimpiskās medaļas. No pirmā acu uzmetiena – ideāla simbioze. Taču problēma ir tajā, ka visi trīs sporta veidi pasaules mērogā ir ārkārtīgi margināli (nekad neaizmirsīšu, kā Vinterbergā, bobsleja četrinieku izšķirošā brauciena laikā, preses centrs bija pārpildīts, jo visi televīzijā skatījās biatlonu…), turklāt bobslejs un skeletons ir ekskluzīvi sporta veidi, tajos nekāda masveidība nemaz nav iespējama, bērniem pieejams ir tikai kamaniņu sports. Pat ja 2026. gadā Siguldā būs olimpiskās spēles, tās šajos aspektos nemainīs neko.

Pilnīgi citā operā ir teniss un bokss, divi ārkārtīgi populāri un naudīgi individuālie sporta veidi. Kurš pirms desmit gadiem varētu iedomāties, ka latvieši sasniegs visaugstākās virsotnes šajos divos sporta veidos? Taču abos gadījumos runa ir par vairāku apstākļu sakritību kopumu, nevis sistemātiska darba augļiem vai vismaz uz tradīcijām balstītu nacionālo īpatnību. Vai Latvijai vajadzētu savu akcentu likt uz šiem diviem sporta veidiem? Centīšos tagad iejusties deputāta ādā. Valsts vārda nešana pasaulē? Plusiņš. Olimpiskās medaļas? Iespējamas, bet ne vienā, ne otrā sporta veidā nav prioritāte. Laikam jau mīnusiņš. Vai mums šajos sporta veidos ir spēcīgas tradīcijas? Mīnusiņš. Vai ir līderi, uz kuriem atsperties? Plusiņš. Vai ir pietiekami daudz augsta līmeņa treneru? Mīnusiņš. Un tā uzskaitījumus stabiņos varētu turpināt līdz lapas apakšai, dzelžainu pārliecību tā arī negūstot.

Teniss ir pārāk dārgs, lai to padarītu pieejamu visiem, līdz ar to iespēja, ka tenisā trāpīs talantīgi, darbspējīgi jaunieši no labi situētām ģimenēm ir matemātiski mazāka nekā citos sporta veidos. Savukārt bokss ir daudz demokrātiskāks, taču kā investīcija ir ļoti riskanta. Čempionu jostu vairāk nekā sunim blusu, karjeras attīstībā lomas spēlē pārāk daudz starpnieku utt. Nemaz nerunājot par ārprātīgajām slodzēm, kuras turēt kuram katram nav lemts.

Visa sporta pamats ir vieglatlētika – tai ir pasaules mērogs, to pelnīti dēvē par sporta karalieni, bet Latvijā tā labākajā gadījumā ir karalienes gultas klājēja. Vieglatlētikas funkcionāriem nav izdevies šo sporta veidu pienācīgi nopozicionēt bērnu un jauniešu vidū, nepalīdz arī skaļo vārdu trūkums (Ikauniece-Admidiņa ir top klases atlēte, bet daudzcīņa ir par sarežģītu, lai tā publikai raisītu tādu pašu līdzpārdzīvojumu kā, piemēram, Aigara Fadejava 50 kilometru soļojums vai Staņislava Olijara 110 metru barjersprints). Vieglatlētikā pašlaik nemana nekādas nacionālā sporta veida pazīmes.

“Katram sētas krancim ir skaidrs, ka hokejs ir mūsu nacionālais sporta veids!” jau sadzirdu fanu neapmierinātību. No ažiotāžas viedokļa – jā. No panākumu viedokļa? Mums tādu īstu panākumu hokejā nekad nav bijis. Augstākā vieta pasaules čempionātos – septītā. Olimpiskajās spēlēs – astotā. Arī konkurence hokejā nav milzīga – valstu skaits, kas šo sporta veidu ņem nopietni, sniedzas tikai otrajā desmitā,  un mēs diemžēl neesam šā saraksta pirmajā pusē. “Esam maza valsts, tāpēc mūsu panākumi hokejā ir diženi!” joprojām dzirdu fanu argumentus. Slovēnija, būdama vēl mazāka par mums, ir Eiropas čempione basketbolā. Atļaušos teikt – sporta veidā ar lielāku konkurenci nekā hokejā. Turklāt – lai arī Latvija vairs nav pusotras halles zeme, tomēr tās nav saceltas katrā novadā. Hokejs joprojām ir ekskluzīvs sporta veids – lai tas tāds nebūtu, vajadzētu baisas investīcijas infrastruktūrā un pieejamības nodrošināšanā. Šaubos, ka Latvijā tās ir pavelkamas, bet, ja to izdarītu, neizpaliktu arī pirmie lielie panākumi.

Te nu mēs nonākam līdz hokeja tuvākajam sekotājam basketbolam. Basketbolā pašlaik pumpuri sprāgst pa visu pagalmu – dāmu izlase spēlēs pasaules čempionātā, U17 meitenes to jau tikko darīja, bet U18 puiši tikko izcīnīja tiesības to darīt nākamgad. Basketbola Mekas NBA parketu nākamsezon švīkstināt grasās trīs letiņi (no kuriem viens – globāla superzvaigzne), Eirolīgā latviešu diaspora solās būt vēl uz pusi lielāka, pat basketbola urbānajā paveidā strītbolā kļuvām par Eiropas čempioniem. Tikai vīriešu izlase tā arī nav izpeldējusi dziļākos ūdeņos un uz augstāk minētajām izlasēm var raudzīties ar skaudību. No otras puses, pērnā gada Eiropas čempionāts parādīja, ka tieši no vīriešu izlases, ja tā spēlē optimālā sastāvā, varam ne tikai gaidīt, bet arī prasīt medaļas.

Basketbola tīkls nosedz visu Latviju. Nevis vienkārši nosedz, bet arī ķer lomus. Porziņģis (Liepāja), Bertāni (Rūjiena), Timma (Krāslava), Strēlnieks (Talsi), Peiners (Rēzekne)… Tā es varētu turpināt vēl ilgi, bet man atkal apnika. Basketbols ir diezgan demokrātisks izmaksās, tomēr nav pa kabatai visiem. Vecākiem ir jāpērk inventārs, jāmaksā par treniņiem, nometnēm, ārzemju braucieniem. Ja kāds rastu līdzekļus, lai dotu iespēju spēkus izmēģināt arī mazturīgajam slānim, tad talantu apcirkņiem no pārslodzes pārlūztu dēļi.

Ņemu rokās pildspalvu. Masveidība? Plusiņš. Panākumi? Vēl ir kur augt, bet mīnusiņš būtu nepelnīts. Tautas iesaiste? Plusiņš. Tradīcijas? Plusiņš. Potenciāls? Plusiņš. Latvijas tēla spodrināšana? Plusiņš, ar piebildi, ja intervijās neizskan “fucking Latvia”.

Nesaku, ka jānojauc visi pārējie sporta veidi (ievadā minētās valstis labi konkurē arī citos sporta veidos), bet – viens pīlēns spārnus sāk vicināt sparīgāk nekā citi, to nevar neredzēt…

Vai Latvija kļūs par basketbola zemi ar spēcīgu, bet kompaktu pavadošo sporta veida sastāvu? Vai arī tas nabaga jāņotājs tomēr neizturēs un iegāzīsies rasola bļodā? Neticu, ka nākotnē Latvija būs konkurētspējīga tik daudzos dažādos sporta veidos. Baidos, ka nākamā sportistu paaudze, kas aug citos apstākļos, nebūs gatava tik drastiski upurēt personīgo komfortu, kā to ceļā uz virsotnēm ir darījusi lielākā daļa šā brīža Latvijas sporta izcilnieku. Kādā brīdī būs jāizdara izvēle, kurās krāsnīs piemest malkas pagales, lai ar laiku nesāktu salt. Galu galā iepriekšējās divas olimpiskās spēles parādīja, ka pozīcijas atdodam, nevis iekarojam.