Basketbolam jābūt nacionālajam sporta veidam. Bet nav…

Talants birst garām

Basketbola sabiedrību var uzteikt par vienu lietu – prasmi padot roku talantam. 2017. gada Eiropas čempionātā Latvijas izlasi pārstāvēja: no Rūjienas uz Rīgu atvilktie brāļi Bertāni, no Talsiem uz Ventspili savlaicīgi pārgājušais Jānis Strēlnieks, arī Jānis Timma un Žanis Peiners Rīgas dzīvē tika iemesti attiecīgi no Krāslavas un Rēzeknes. Uzskaitījumu varētu turpināt, bet tendence ir veselīga – Latvijas basketbola vide nav vienaldzīga pret talantu un spēj to ne tikai identificēt, bet arī izrakt no lauka un pārstādīt siltumnīcā. 

Foto: basket.lv

Tomēr visi šie veiksmes stāsti ir šauru iniciatīvu (aģentu, vecāku, sporta skolu, klubu), nevis sistēmas rezultāts.

Pirms 5 gadiem “Sporta Avīzei” veidoju eksperimentu. Uztaisīju jaunu e-pastu, iegādājos jaunu SIM karti un, uzdodoties par deviņgadīga sportot gribētāja Toma tēvu, pieklauvēju pie Latvijas populārāko sporta veidu durvīm. Fiktīvā ģimene tika nobāzēta Birzgales pagastā, Ķegumā, kur vietējās sportošanas iespējas bija ierobežotas. Bija tikai viens fundamentāls jautājums – kurš sporta veids panāks solīti pretī Tomam, kura vecāki nevar atļauties pilnībā segt visus izdevumus, kas radīsies, sporta gaitas uzsākot.

Vienīgie, kas izrādīja patiesu interesi, bija kamaniņu sports – ar dažu desmitu minūšu intervālu piezvanīja pat divi treneri. 

Basketbola vide gana sekmīgi prot padot roku talantam, bet pagaidām nedara neko, lai padotu roku tiem bērniem, kam dzīves apstākļi ir sarežģītāki un kuri pat neuzsāk treniņus. Sportā paši motivētākie ir izsalkušie, un diemžēl šis slānis pagaidām birst garām ne tikai basketbolam, bet Latvijas sportam kopumā.

Basketbola treniņu grupu tīkls Latviju nosedz tik blīvi, ka tieši basketbols varētu būt tas sporta veids, kas iedur lāpstu tur, kur citi pagaidām nerok. Tā savulaik no meža Lietuvas pierobežā tika izvilkta Uļjana Semjonova. Līdzīgi arī Visvaldis Eglītis.

Lai sauktu sevi par nacionālo sporta veidu, tas būtu jāsāk darīt, vienlaikus nošaujot divus zaķus – apmierinot sportiskās ambīcijas un pildot sociālo funkciju. Kāpēc tas nenotiek, varu mēģināt atbildēt LBS vietā – tam nav līdzekļu.

Varas gaiteņos ir sākušās diskusijas par prioritārajiem sporta veidiem. Vadoties pēc pašlaik apspriešanai noliktajiem kritērijiem, basketbols provizoriskajā tabulā ieņem godpilno 1. vietu. Ja tā arī notiks, būs interesanti pavērot prioritāšu ranga pārnešanu no papīra uz reālo dzīvi – ko valsts sagaidīs no basketbola un ko basketbols paprasīs no valsts?

Kāpēc nav rudens trakuma?

Mana vārdadiena ir 29. aprīlī. No visām dāvanām, ko vārdadienās esmu saņēmis, prātā palikusi tikai viena – Latvijas hokeja izlases krekls ar manu uzvārdu un sakrālo astoto numuru. Lai arī Latvijas izlasē tolaik ar to biežāk spēlēja Vjačeslavs Fanduļs, astotais numurs manai paaudzei vienmēr asociēsies ar Sandi Ozoliņu. Hokeju esmu spēlējis tikai dīķa mērogā, bet nav bijusi tāda reize, kad ziemas jakai pa virsu nebūtu stīvējis šo vārdadienas dāvanu. 2001. gadā pēc uzvaras pār ASV šajā kreklā es nakšņoju, 2006. gadā ar to mugurā lepni soļoju uz pasaules čempionāta spēli pret Slovēniju, kuru uzvarējām ar 5:1.

Šķiet, tas ir viens no Latvijas hokeja popularitātes stūrakmeņiem – teju katram hokeja skartajam ir šāda veida atmiņas. Lai arī visu mūžu esmu spēlējis basketbolu, man nekad nav bijis Latvijas izlases krekls un nav arī nekādu izceļamu atmiņu.

Kura ir Latvijas basketbola TĀ uzvara? Kurš ir TAS čempionāts? TĀ uzvara varēja būt Latvijas uzvara pār Lietuvu 2001. gada Eiropas čempionātā, taču tai sekoja pārāk apjomīga stikla hanteļu cilāšana, kas sabojāja atlikušo čempionāta daļu.  TAS čempionāts varēja būt 2017. gada Eiropas čempionāts, kurā bija vairākas spožas uzvaras, taču tās aptumšoja zaudējums Slovēnijai un palikšana bez medaļām, kas togad šķita teju vai ar roku sataustāmas.

2000. gadā Latvijas hokeja izlase uzvarēja Krieviju un no pasaules čempionāta pārradās ar 8. vietu. Stacijas laukums bija pārpildīts, sekoja “čempionu parāde” pa Rīgas ielām, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa… 2001. gadā Latvijas basketbola izlase uzveica Lietuvu un no Eiropas čempionāta pārradās ar 8. vietu. Nekāda  iespaidīgā sagaidīšana nebija.

Kāpēc hokeja pavasara trakums ir tradicionāls, bet ažiotāža ap basketbola notikumiem ir nepastāvīga un pat savās visspožākajās izpausmēs atpaliek no hokeja?

Hokejs ir integrējies Latvijas popkultūrā, bet basketbols joprojām ir tikai sports. Līdzīgi ir Latvijas mūzikā. Lai kādi panākumi  būtu tādiem māksliniekiem kā Dons, “Instrumenti”, Intars Busulis, “The Sound Poets”, atliek ik pa dažiem gadiem pašmāju koncertus izziņot “Prāta Vētrai”, un Latvijas šovbiznesa akvārijā iegāžas valis. Ne jau sniegums vairs ir noteicošais (hokeja gadījumā trīs 7. vietas sporta veidā, ar kuru nopietni nodarbojas padsmit valstis, par sevišķu panākumu taču nenosauksi), bet gan statuss, kas ļauj pacelties virs savas nozares rāmjiem. Tā tas ir gan “Prāta Vētras”, gan hokeja gadījumā.

Taču tas viss ir maināms – ar skaļiem panākumiem, protams. Tiesa, kā rāda prakse, ar vienu skaļu turnīru ir par maz. Latvijas futbola izlase to zina, jo šīs durvis uz tautas sirdīm ir vērusi no abām pusēm.

“Nekas! Mums 2021. gada Eiropas čempionātā būs TĀDA izlase!” kareivīgā optimismā rokas atkal vīsta basketbola līdzjutējs… Basketbola rokās ir visas kārtis, lai beidzot nebūtu jāspļaudās pēcgaršas dēļ. Atliek vien tāds sīkums – kārtis prātīgi izspēlēt…

Latvijai nav sava nacionālā sporta veida. Nekad nav bijis. Basketbolam kādudien tādam vajadzētu būt.