Bārtulis nav sūda brālis. Bet izlasē viņam nebūtu jāspēlē

Ir tāds teiciens: pasaulē nav nekā noturīgāka par aprēķina laulībām. Šis teiciens ļoti labi piestāv epopejai ap Oskara Bārtuļa paziņojumu par vēlmi atgriezties Latvijas hokeja izlasē. Bārtuļa vēlme atgriezties nepārsteidz – ko tādu varēja jau paredzēt. Pārsteidz Hokeja federācijas ģenerālsekretāra Viestura Koziola pēkšņā attieksmes maiņa, kas nonāk klajā pretrunā gan ar paša Koziola iepriekš pausto, gan viņa rokām nagloto izkārtni par lauvas sirdīm un Latvijas hokeja jaunajiem laikiem.

Oskars Bārtulis par Latvijas hokeja melno avi kļuva 2018. gada jūnijā, kad interneta dzīlēs tika nopludināts viņa Latvijas Hokeja federācijai adresētais iesniegums, kurā viņš pauda, ka turpmāk vairs nepārstāvēs Latvijas izlasi, jo ir pieņēmis Krievijas pilsonību. Tas gan netraucēja jau nākamajā pavasarī paust gatavību izlasē spēlēt un apgalvot, ka viņam joprojām ir Latvijas pase.

Aizvadītajā vasarā veidojot materiālu par Oskaru Bārtuli, centos šķetināt šo pilsonības rēbusu, par kuru pats Oskars runāja izvairīgi. Iedziļinoties Pilsonības likumā un ievācot mazliet fona informācijas, jau tad bija liela pārliecība, ka Bārtulim ne dienu dzīvē nav bijis Krievijas pases un atsevišķi uzrakstīti iesniegumi un tos pavadošā publiskā retorika bija tikai plāna sastāvdaļa. Plāns bija vienkāršs – pacelt savu pievienoto vērtību KHL spēlētāju tirgū, izvairoties no leģionāra statusa. Apstiprinājums šai hipotēzei ir gūts tagad, ar Koziola izteikumiem ziņu aģentūrai LETA: “Oskars uzrakstījis iesniegumu, ka viņam ir Latvijas pase, viņš grib pārstāvēt izlasi un ir atsaucis Krievijas pilsonības pieprasījumu.” 

Bārtuļa vēlme spēlēt Latvijas izlasē ir saprotama. Grūti spriest par to, cik daudz šajā vēlmē ir patriotisma, taču racionāli šāds solis Oskaram šobrīd ir izdevīgs – veterāna vecumu sasniegušajam aizsargam tikt pie jauna līguma paliek arvien sarežģītāk un pasaules čempionāts būtu teicama skatuve, kurā atrādīt savu varēšanu. Arī emocionālais aspekts – reabilitēt sevi Latvijas sabiedrības acīs – noteikti nav mazsvarīgs. It sevišķi tāpēc, ka Oskars noteikti nav tāds sūda brālis, kādu liela daļa pēc 2018. gada jūnija iesnieguma viņu pataisīja.

Oskaram Bārtulim ir sava hokeja skola. Kuram vēl no aktīvajiem Latvijas hokejistiem ir sava hokeja skola? Un cik vispār ir tādu esošo un bijušo izlases spēlētāju, kuri ir izveidojuši savu hokeja skolu? Oskars Bārtulis organizē nometnes bērniem. Oskars Bārtulis palīdz ar inventāru bērniem. Pateicoties Oskara Bārtuļa ziedojumam Bērnu slimnīcai, bērni devās rehabilitācijas nometnē uz Itāliju. Savam bērnības trenerim Jevgeņijam Banovam viņš apmaksāja operāciju 3000 eiro vērtībā.  Šie ir tikai daži piemēri, kurus ir būtiski paturēt prātā, veidojot viedokli par Oskaru Bārtuli.

Oskars ir no tiem, kas var ātri aizsvilties un emociju iespaidā sarunāt ko lieku. Mūsu pērnā gada sarunā viņš mazliet ieskicēja apstākļus, kādos tapa arī viņa nu jau hrestomātiskais iesniegums Hokeja federācijai.  Šķiltavas degļa piešķilšanai savulaik bija padevis arī Viesturs Koziols, organizējot Latvijas izlases hokejistu atklāto vēstuli, kurā hokejisti it kā apņēmās ziedot 40 000 eiro bērnu hokejam. Bārtulis aicinājumam neatsaucās, jo uzskatīja, ka bērnu hokejā jau tā gana ieguldās, bet pavisam aizsvilās, kad saprata, ka pie vēstules izsūtīšanas un sabiedrības uzslavu saņemšanas process arī apstājies.

Ir amizanti pasekot līdzi Viestura Koziola izteikumu dinamikai par Oskaru Bārtuli. 2019. gada februārī, intervijā “Latvijas Avīzei”: “Kamēr esmu federācijā un no manis atkarīgi lēmumi, tikmēr ar tādu rīcību neviens cilvēks Latvijas hokeja izlasē netiks aicināts. Mums pagājušajā nedēļā bija vārdu apmaiņa, un es viņam pateicu: “Pieej pie spoguļa un paskaties, tur ir atbildes uz visiem taviem jautājumiem.” Viņš taču pats rakstīja iesniegumu, ka negrib spēlēt Latvijas izlasē. Ir lietas, ar kurām nespēlējas, un viena no tām ir pilsonība. Neko nenosodu – Oskars to darīja, lai nopelnītu naudu. Bet ar to vienas durvis ir aiztaisītas uz visiem laikiem.”

Tas pats Viesturs Koziols, tieši gadu vēlāk ziņu aģentūrai LETA: “Ņemot vērā šos juridiskos un morāli ētiskos soļus, viņam ir jāļauj spēlēt Latvijas izlasē. Mums nav nekādu iebildumu, lai trenējās un spēlē. Viņš ir pieredzējis aizsargs ar visām nepieciešamajām īpašībām. Lai cīnās, tālāk no treneriem būs atkarīgs, vai viņš būs sastāvā vai nē. No savas puses nekādus šķēršļus neliksim. Viņš ļoti korekti atvainojās un atzina kļūdu, tā ka viss ir labi.”

Kontekstam – Viesturs Koziols 2016. gada oktobrī, raidījumā “Overtime”: “Mēs esam tauta, kura baidās un nemāk par sevi pastāvēt. Svarīgākais, uz ko nākotnē vēlētos koncentrēties, – izdarīt visu iespējamo, lai mums būtu šīs lauvas sirdis.”

Domāju, šī trīs citātu sekvence ļoti labi ieskicē to, cik apmaldījies savā pārliecībā par to, kam ir vai nav jāspēlē Latvijas hokeja izlasē, ir Viesturs Koziols. Un kā viņš spēj pastāvēt par savu pārliecību. Cilvēks, kurš runāja par lauvas sirdīm un solīja, ka, viņam esot federācijā, neviens cilvēks ar tādu rīcību izlasē netiks aicināts, tagad saka, ka “viss ir labi”.

Atgriežoties pie aprēķina laulību tēmas, viss tik tiešām ir labi – izlases rīcībā būs pieredzējis, meistarīgs aizsargs, kādu Latvijā nemaz nav tik daudz. Spēlētājs, kurš noblefoja Latvijas-Krievijas robežas abās pusēs, tomēr ir apveltīts ar lauvas sirdi un varēs piedalīties Latvijas hokeja izlases sapņu kaldināšanā. Vai vismaz pretendēt uz to kaldināšanu – vēl jau savu vārdu var teikt Bobs Hārtlijs, par kura darba metodēm, cita starpā, Bārtulis arī paguva publiski paust neapmierinātību.

Pataisīt Bārtuli par lielāko Latvijas hokeja grēkāzi nebūtu korekti. Kuluāros runā, ka negatīvā ažiotāža ap viņu no līdzīga soļa speršanas beigās atturēja vēl dažu labu Latvijas hokejistu.

Un arī spēlītes ar pilsonībām Latvijas hokejs jau ir pārdzīvojis – Oļegs Znaroks atteicās no Latvijas pilsonības, lai pieņemtu Vācijas, bet tas netraucēja viņu vēlāk iecelt par Latvijas izlases treneri. Līdzīgi par labu Vācijas pilsonībai savulaik izšķīrās izlases kapteinis Herberts Vasiļjevs, tādējādi beidzot karjeru izlasē, taču izlasē vēlāk atgriezās, izmantojot dubultpilsonības iespējas. Pat Elvis Merzļikins 2019. gada maijā “Sporta Avīzei” paziņoja, ka grasās pieņemt Šveices pilsonību un nākotni saista ar to valsti: “Uzskatu, ka savu dzīvi pēc hokeja pavadīšu šeit. Protams, es uz Latviju vienmēr braukšu ciemos, bet savu dzīvi pēc karjeras, visticamāk, pavadīšu šeit, Lugāno.”

Merzļikinu no skandāla glāba dubultpilsonības opcija. Interesanti, kāda būtu bijusi ažiotāža ap Bārtuli, ja Latvijai būtu dubultpilsonības režīms ar Krieviju? Vai tāda vispār būtu?

Oskara Bārtuļa polarizējošā figūra ir svētīga Latvijas hokejam. Tā liek caur dažādām prizmām paskatīties uz Latvijas sporta lielāko svētumu – Latvijas hokeja izlasi – un cilvēkiem, kuri pašlaik apstāv šo sakrālo elementu.

Un tomēr atļaušos raksta beigās retoriski pavaicāt: vai šādi izpaužas tie jaunie laiki Latvijas hokejā, kurus, gāžot Kirovu Lipmanu, solīja revolucionāri?

Oskars Bārtulis nav sūda brālis. Savelkot visus plusus un mīnusus, iespēju spēlēt Latvijas izlasē viņš, iespējams, pelnījis vairāk nekā daudzi citi tur pastāvīgi spēlējošie.

Taču viņš ir radījis nevēlamu precedentu. Domājot par Latvijas hokeja izlases tēlu, attīstību un pilsonisko stāju ilgtermiņā, būtu ļoti neveselīgi uz viņa precedentu pievērt acis.  

P.S. Aprēķina laulības var būt noturīgas tikai vienā gadījumā – ja aprēķins ir pareizs…