Bezpersoniskais LBL
Čakara nāve sakrita ar trekno gadu tērēšanos arī Latvijas basketbolā. Trīs flagmaņi – “ASK/Rīga”, “Barons/LMT”, BK “Ventspils” – dzīvoja ar vērienu, skriet līdzi centās arī otrais ešelons. Gulbenes rocībai temps bija par augstu, viss beidzās ar neglītu maksātnespējas procesu. Spēlētāji pat rakstīja iesniegumu prokuratūrai, lūdzot saukt pie atbildības vainīgos vienības bankrotā. Gulbenes “Buku” vārds no basketbola kartes gan nepazuda – tika izveidota jauna juridiska struktūra un iepeldēts mierīgākos – LBL 2 – ūdeņos. Tās jau teju 10 gadus ir “Buku” mājas.
Jānis Janševics uzskata, ka Gulbenes basketbola noriets bija loģisks un neizbēgams. Līdzīgu piemēru Latvijas basketbolā ir atliku likām. “Latvijas Basketbola līgā nav ļauts tapt tādām gulbenēm. Principā 25 gadus krējumu smeļ Ventspils un kāda Rīgas komanda. Valmiera bija kā izņēmums, kas apstiprināja likumsakarību. Līgai nav stabilu komandu, kas regulāri aizņemtu ceturto, piekto, sesto vietu. Latvijas čempioni [“Valmiera/Ordo”] divu gadu laikā faktiski pārstāj eksistēt. Kam vēl ir jānotiek, lai sekotu rīcība?!” sašutis ir Janševics.
No laikiem, kad “Buki” kaklā kāra LBL bronzas godalgas, nepilnus 20 gadus vēlāk līgā palicis ir tikai BK “Ventspils”. Broču dinastija beidzās vēl pirms “Buku” norieta. “LainERS” pārtapa par “Baronu” un kļuva par divkārtējiem LBL čempioniem, izcīnīja pat FIBA kausu un – nokūpēja… Līdz čempiontitulam ar laiku aizsniedzās arī mūžsenie gulbeniešu konkurenti valmierieši un – nokūpēja… Liepāja joprojām ir pārstāvēta LBL, bet pa šiem gadiem ir bijuši jau n-tie Liepājas basketbola jaunie sākumi. “Roja” bija “Buku” pretiniece 2002. gada LBL bronzas sērijā, taču jau nākamajā sezonā no LBL kartes pazuda. Dažādi tās atvasinājumi stumdījās pa līgas pažobeli vēl dažas nākamās sezonas.
Jānis Janševics savulaik bija Baltijas Basketbola līgas mārketinga direktors, un joprojām uzskata, ka Latvijas labākajām komandām būtu jācīnās ar citām Baltijas labākajām komandām, bet Latvijas Basketbola līga jāatstāj vietējiem derbijiem. “Lai trīs četras spēcīgākās un naudīgākās Latvijas komandas spēlē Latvijas-Igaunijas līgā vai Baltijas līgā, bet LBL ir jāatstāj Gulbenei, Saldum un citām komandām, kam apakšā ir vietējie spēlētāji un lojāls fanu loks. Ir jābūt tādām komandām kā VEF un BK “Ventspils”, kas cīnās starptautiskā līmenī, bet ļaujiet vietējos laurus plūkt tādām komandām, kāda pirms 20 gadiem bija “Buki”. Viena tāda Gulbene līdzi pavilks Madonu, Saldu, Bausku un citas pilsētas. Ļaujiet šādām komandām uzvarēt LBL! Jo citādi 25 gadus LBL pamatmasu veido komandas-viendienītes bez pašu audzinātiem spēlētājiem.” Līdzīgās domās ir Guntis Keisels: “Patlaban LBL pietrūkst tādas komandas kā savulaik Gulbenes “Buki”. LBL pietrūkst tāda novadu kolorīta.”
Novadu kolorītu gan joprojām var baudīt Gulbenes “Buku” spēlēs. Puslaika pārtraukumā apstaigājot sporta centru, vietējo cilvēku vienkāršība un sirsnība atsedzas visā krāšņumā. Otrā stāva vestibilā meitenes tirgo “Buku” fanu atribūtiku. Ārā vīri pie cigaretes aktīvi pārspriež pirmā puslaika iespaidus, kāds pavecāks kungs jau steidz pa telefonu nodot iespaidus – redzējis divus dankus!
Lai arī kadru krīze Gulbenes basketbolā ir nenoslēpjama (pusi sastāva veido spēlētāji no citām pilsētām), vietējie komandu ir pieņēmuši un balso ar savu klātbūtni. “Šodien bija salīdzinoši maz skatītāju,” komplimentus par spēles apmeklētību atraida Brūniņš. “LBL 2 izslēgšanas spēlēs tribīnes bija pārpildītas, uz balkona cilvēki stāvēja 3 rindās, uzstādījām tribīni arī aiz spēlētāju soliņiem.”
Par spēlēšanu nevienam maksāts netiek, leģionāriem cenšas kompensēt degvielu, saimniecisko stāvokli ieskicē Brūniņš. “Mēs gribam atgriezties LBL, bet – ar saviem spēlētājiem, gulbeniešiem. Mums patlaban nav nākamās spilgtās paaudzes. Cerīgi izskatās 2004. gadā dzimušie, kas Jaunatnes līgā tikuši augstākajā divīzijā un uzvarējuši pirmās trīs spēles. Uz viņiem varētu būvēt “Buku” nākotni, taču tā nav pirmā paaudze, kas uzplaiksnījusi kādā posmā,” Artūrs ir piesardzīgs. “Mēs gribam, lai komandas kodolu veido vietējie. Šeit skatītāji neko citu nepieņems.”
Un viņam ir taisnība – t.s. viesspēlētāji tribīnēs tika ļoti aktīvi apspriesti visas spēles garumā. Brūniņš norāda, ka Gulbenes līdzjutēji vienmēr ir bijuši prasīgi un, bronzas medaļu spožuma pieradināti, ar laiku sākuši ļoti uzstājīgi izteikt savu neapmierinātību par zaudētām spēlēm. “Pēc zaudētām spēlēm saņēmām pamatīgu brāzienu,” atceras Brūniņš un uzreiz piebilst – emocijas netika taupītas arī pēc uzvarām. “Fani nāca uz ielas klāt, sveica. Tagad ir citi laiki, bet, zini – kaut kas līdzīgs sāk atkal parādīties. Spēļu laikā redzu, kā vietējās domes deputāts dod pieci parastam dzērājiņam. Šeit viņu statusi izlīdzinās, šeit viņi visi ir vienādi,” Artūrs smaida.
“Vēl nesen uz mūsu mājas spēlēm nāca 20 – 30 skatītāju. Šodien pats redzēji, kas te darījās. Mēs ļoti gribētu, lai uz kādu spēli atbrauc [LBS prezidents] Valdis Voins un [LBS ģenerālsekretārs] Edgars Šneps. Lai sajūt to atmosfēru! Un tas tā nav tikai Gulbenē. Saldū ir lieliska atmosfēra, Valmieras 5. vidusskolas zāle vienmēr ir pilna. Reģionos skatītāji nāk uz basketbolu.”
Daļa “Buku” ziedu laiku galveno personāžu ir aizsaulē. Vēl daļa – izkaisīti pa pasauli. “Uldis Rudzītis, Jānis Vītols, Jānis Graudiņš – viņi visi trīs ir Amerikā, Orlando. Rudzītim ar Vītolu ir konkurējoši biznesi mēbeļu pārvadājumu jomā, Graudiņš strādā pie Vītola. Edmunds Gabrāns ir Norvēģijā, Raitis Garais – ja nemaldos, Skotijā,” uzskaita Brūniņš. “Es, Raimonds Gabrāns, Māris Sniķis, Gundars Rauza, Māris Baranovskis, Pāvels Veselovs, Daumants Dreiškens – mēs, naivie, esam palikuši Gulbenē.”
Kad pēc spēles ar fotogrāfu meklējam vietu, kur paēst, katrā ēstuvē kādu galdiņu aizņem cilvēki “Buku” džemperos, kas aktīvi apspriež sezonas pirmo spēli. Tieši šāda aina – vairāk par jebkuru plānu vai vīziju – ļauj noticēt, ka leģenda par Gulbenes “Bukiem” vēl nav līdz galam uzrakstīta.