Sproģa un Čakara lolojums
Gulbenes “Buku” sparīgais uznāciens pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bija galvenokārt divu cilvēku kaldināts. Jaunais un progresīvais treneris Aldis Sproģis ielika spēcīgus profesionālos pamatus. “Kad Valdis Valters taisīja revolūciju Jaunatnes līgā, vecie Rīgas treneri bija viņam opozīcijā. Tāpēc viņš atrada sabiedrotos ārpus Rīgas. Līvānos tāds bija Guntis Endzels, no Talsu puses nāca Raivo Otersons, Ogrē bija Jānis Puzāks, bet Gulbenē – Aldis Sproģis. Gulbene Jaunatnes līgā bija no pirmās dienas, bet pats Sproģis bija Valtera asistents jaunatnes izlasē,” atceras Guntis Keisels. “Viņš bija ļoti sakarīgs, ļoti inteliģents, tajā pašā laikā – gana diplomātisks. Tolaik skatījos, kā Valters uzvedas, strādājot ar jaunajiem. Viens otrs to nevarēja pieņemt. Valdim idejas mainījās ļoti strauji, tāpēc bija vajadzīgais asistents, kurš spēj ātri reaģēt un pielāgoties. Sproģis mācēja pieņemt viņa idejas, tajā pašā laikā pilnībā nepagūlās viņam apakšā, mācēja saglabāt savu rokrakstu.”
Sproģis traģiski bojā gāja 1998. gada vasarā, savu audzēkņu LBL medaļas tā arī nepieredzot. Pēc Sproģa nāves Gulbenes basketbols balstījās uz fanātiskā menedžera Egila Čakara pleciem. Čakars prata komandai atrast atbalstītājus un radīt apstākļus, kuros “Buku” fenomens varēja uzplaukt visā savā krāšņumā. “Čakars uzbūvēja valstību, kurā tas varēja notikt,” vērtē Jānis Janševics. Viņš Gulbeni apmeklējis gan kā LBL direktors, gan kā raidījuma “Basketbola apskats” veidotājs. “Tā, kā Gulbenē tika sagaidīti tiesneši, spēlētāji, žurnālisti, – tādu apstākļu Latvijā nebija nekur citur.”
Janševicam piebalso arī Keisels: “Pēc spēlēm Čakars sauca uz savu kabinetu, kur bija klāti galdi. Ne tikai žurnālistiem. Tiesnešiem vakariņas kādā Gulbenes kafejnīcā – tā bija norma. Šajā ziņā viņš gan diezgan ātri aplauzās, jo tie paņēmieni, kas strādā Gulbenē, uz rīdziniekiem nedarbojas. Ar laiku viņš nelielu distancīti tomēr sāka ieturēt, kad saprata, ka ieguldījumi laikam neatmaksājas.”
LBL debiju “Buki” piedzīvoja 1997./1998. gada sezonā zem Pētera Višņēvica stingrās rokas. Pirmo bronzu komanda izcīnīja sezonu vēlāk, jau delikātā Maigoņa Valdmaņa vadībā. Un atkal traģēdija – 1999. gada 30. oktobrī pēc uzvarētas spēles Rojā pukstēt pārstāja Valdmaņa sirds… Indulis Možeiks medaļu spožumu “Bukiem” neatnesa, toties Jānis Zeltiņš to iespēja divas sezonas pēc kārtas. Vēl būdams spēlētājs, pirmos solīšus trenera darbā spēra Agris Galvanovskis. “Tā bija pilnā loze,” vērtē Keisels. “Jauniešiem līdzās vajadzēja kādu veterānu, Agris bija liels palīgs gan laukumā, gan uz soliņa. Viņš stabilizēja “Buku” kuģi, lai tas nenovirzītos no kursa biežajās treneru maiņās.”
Par Galvanovska vasaras nometnēm Brūniņš noskurinās vēl tagad. Tās gan ar neko nepārsteidza, jo pirms tam bija izieta Pētera Višņēvica izdzīvošanas skola. Brūniņš atstāsta kādu sarunu ar Višņēvicu, kas notikusi tagad, 20 gadus vēlāk. “Prasīju Pēterim, vai ar mums bija grūti strādāt. Pēteris man atbildēja: “Ar jums bija viegli, jo bijāt ļoti naivi. Nevarējāt iedomāties, ka par spēlēšanu jums kāds kaut ko maksās. Ja es liku kaut ko darīt, jūs darījāt, neuzdodot jautājumus.””
Ar šodienas skatu Brūniņš vērtē, ka tieši naivums un pārliecības trūkums (protams, neaizmirstot par finansiālajām iespējām) “Bukiem” neļāva pretendēt uz ko vairāk par bronzu. “Kad pirmajā sezonā spēlējām pret “LainERS”, visi gribēja segt viņu tumšādaino leģionāru. Visi bija tik priecīgi, ka viņš ir atbraucis! Vēl viens piemērs – mums pirmo reizi vienam spēlētājam noteipoja kāju. Mēs nezinājām, kas tas teips tāds ir. Viņam pēc spēles to teipu nogrieza, nākamajā dienā treniņā viņš to pašu teipu lika atpakaļ un notina ar elastīgo saiti… Mēs bijām priecīgi, ja mūs vasarā pabaroja, un pārlaimīgi, ja sezonas laikā mums nopirka divus botu pārus. Tas viss bija tādā līmenī! Kā jau Višņēvics teica: bijām naivi. Taču mēs baudījām to procesu.”
Gulbenes “Buku” slavas dienas pagaisa, labākas dzīves meklējumos izklīstot komandas līderiem. Guntis Keisels atceras zīmīgu sarunu ar Egilu Čakaru: “Viņš atstāstīja, kā līderi viņam prasījuši 25% algas pielikumu. Prasījis: “Ja maksāšu jums par 25% vairāk, vai mēs no trešās vietas pacelsimies uz otro?” Atbilde bija noliedzoša. Tie arī bija tie Gulbenes griesti. “Bukiem” nebija līdzekļu, lai saviem līderiem maksātu vairāk, jo vietējo uzņēmēju iespējas bija ierobežotas.”
Palikuši bez teju visiem saviem līderiem, “Buki” spirinājās vēl vairākus gadus. Līdz 2007. gada februārī mūžībā devās Egils Čakars. Pēc viņa nāves, “Buku” pagrimums bija vairs tikai laika jautājums…