Tam absurdam vienreiz ir jāpieliek punkts. Ja kādreiz tas šķita smieklīgi, tad pēdējos gados smiekli nenāk, jo – ja sākumā likās, ka smejies par tizleni, tad ar laiku saproti, ka smejies par invalīdu. Runa ir par ikgadējo Latvijas valsts pirmssvētku fiasko – prēmijas par izciliem sasniegumiem sportā. Kroplu veidojumu jau pašā tā saknē.
Tad nu iesildīsimies ar šā gada izcilnieku sarakstu, kurš izpleties pa 13 lapām un kuru parakstījis Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, ar vieglu rokas vēzienu sporta izcilniekiem atvēlot 1 073 438 eiro.
Mani šā gada favorīti: 3073 eiro Raimo Vīgantam par trešo vietu pasaules čempionātā rollerslēpošanā (tas ir apmēram tas pats, kas būtu pasniegt naudas balvu airētājam par kādu godalgotu pleķi airēšanas trenažieru sacensībās); Latvijas Aerokluba sportistam Kārlim Grosam par pasaules dronu čempionātā izcīnīto trešo vietu F3U klasē – 3073 eiro; veseli četri naži tikuši pie 2305 eiro prēmijām (katrs) par 3. vietu pasaules čempionātā spiningošanā no laivas.
Tāpat prēmēti arī izcilākie meistari bridžā, biljardā un daudzi citi elitāri atlēti, viņu treneri un apkalpojošais personāls. Visdažādākajos sporta veidos. Sākot ar saraksta līderi kamaniņu sportu (pieļauju, ka sporta veida iekšienē smagi apcelti tiks tie daži, kas palikuši ārpus saraksta), bobsleju, skeletonu, 3×3 basketbolu, motokrosu… Beidzot ar sporta dejām, sambo, armvrestlingu, ūdens motosportu… Diapazons – raibu raibais.
Kad man pirms dažām nedēļām vienā radio intervijā pavaicāja, kas, manuprāt, ir bijuši trīs izcilākie sporta sasniegumi 2019. gadā, ēters tika piepildīts ar manu stostīšanos un diviem izceļamiem atlētiem – Mairi Briedi un Anastasiju Sevastovu. Trešo nevarēju bez gatavošanās no savām smadzeņu krokām tā uzreiz izspiest.
Kas vispār ir izcils sasniegums sportā? Sniegšu palīdzīgu roku Ministru kabinetam (ja jau vienu no maniem iepriekšējiem rakstiem izglītības ministre pat nošēroja, gan jau izlasīs arī šo): izcils sasniegums PROFESIONĀLAJĀ sportā ir tad, kad sportists spēj pats sev nopelnīt iztiku un tie daži desmiti tūkstoši valsts prēmijās viņa labklājību būtiski neietekmē.
Ja sportošana visas karjeras garumā ir slogs nodokļu maksātājiem, tad, atvainojiet – šie atlēti ir viltus profesionāļi. Jā, trenējas divreiz dienā. Jā, piedalās olimpiskajās spēlēs. Jā, pārved pat no tām medaļas. Un tad?
Piemēram, no iepriekšējām olimpiskajām spēlēm medaļas pārveda bobsleja divnieks Oskars Melbārdis un Jānis Strenga. Visu olimpisko ciklu viņi saņēma ikmēneša stipendijas, no valsts dotēts tika arī viņu treniņu darbs, pat tehnikas iegāde, turklāt beigās vēl viņu kontos ieripoja arī valsts prēmijas. Kā melnajā caurumā. Ja valsti kādā brīdī piemeklē finansiāla ķeza, šo divu sportistu (un daudzu citu mūsu olimpiešu) karjeras ar to arī beidzas. Tātad viņu eksistence profesionālajā sportā ir mākslīgi uzturēta.
Var, protams, celt gaismā argumentus par to, ka sportisti iedvesmo tautu, nes Latvijas vārdu pasaulē un citu ierasto retoriku, bet tā neiztur kritiku. Salīdzinājumam: piemēram, Dons skaisti dzied. Pieļauju, ka daudzus (vismaz kādu) ar to iedvesmo, taču cilvēki uz viņa koncertiem pērk biļetes, viņa eksistence nav valsts budžeta sāpe. Ja uz viņa koncertiem biļetes vairs nepirks, tad Dons vairs nedziedās, bet, iespējams, apkalpos jūs kādā kebabnīcā. Viņš pats uzņemas atbildību par sevis izvēlēto karjeru un riskiem, kas apstāv tās eksistenci.
Savukārt Mairis Briedis kādreiz bija policists. Taču viņš vienā brīdī sāka tik labi boksēties, ka spēj sev nopelnīt iztiku ar boksu. Jo viņa sporta veids ir globāli pievilcīgs, par to ir skatītāju interese, kurai līdzi nāk nauda. Valsts sporta budžets viņu līdz virsotnei neuznesa. Viņš nogāja smago, bet vienīgo loģisko ceļu. Un, šķiet, beigās lieks ir jautājums par to, kurš pasaulē iemantojis lielāku publicitāti – Briedis vai Melbārdis? Porziņģis vai brāļi Šici? Ostapenko vai Stupelis?
Turklāt šis absurds nav cēlies Saeimā vai Ministru kabinetā, bet jau pašas olimpiskās kustības saknē. Padomājiet paši – sportisti no visas pasaules sabrauc savus talantus atrādīt uz pašas karstākās (globālā auditorija) un ar garšvielām (sponsori) visvairāk noklātās pannas, bet – par to nesaņem ne centa! Ja ir organizācijas, kas cīnās par dzīvnieku brīvību un iestājas pret to nodarbināšanu cirkā, tad kas analogā situācijā iestāsies par sportistu tiesībām?
Tad nu absurda dīķi vēl dziļāku izrokam paši. Tērējam milzu līdzekļus, lai dzītos uz olimpiskajām spēlēm veselā rindā sporta veidu, kuru pastāvēšanai nav neviena racionāla pamatojuma, kā vien – atrašanās olimpisko spēļu programmā. Sagatavojam. Katru mēnesi atalgojam. Beigās vēl izmaksājam prēmijas.
Nemaz nerunājot par virkni neolimpisko sporta veidu, kur balsojumu par prēmiju piešķiršanu pavada čuksti: “Eu, šādi mums arī ir?!”
Sportistiem jau neko nevar pārmest. Viņi pēc labākās sirdsapziņas nodarbojas ar to, kas pašiem sirdij vistuvākais. Ja sanāk pasaules mērogā – izcili! Jāpārmet ir tiem varas kloķu raustītājiem, kas izstrādājuši kritērijus, kas šādu ainu vispār padara iespējamu.
Risinājums? Prēmijas par izciliem sasniegumiem sportā ir jāatceļ pavisam. Situācija ir pavisam vienkārša: tiem nedaudzajiem mūsu sportistiem, kas tiešām var lepoties ar izciliem sasniegumiem sportā, tās prēmijas nav aktuālas. Savukārt pārējie devalvē vārdu kopu “izcili sasniegumi”.
Esmu savu domu izklāstījis jau iepriekšējās publikācijās, tāpēc atkārtošos tikai nedaudz: valsts sporta budžetam nebūtu jāfinansē jau pieauguša cilvēka vecumu sasnieguši atlēti, kuru eksistence sportā ir pilnībā atkarīga no nodokļu maksātājiem. Valsts sporta budžetam būtu jārūpējas par to, lai veidojas maksimāla ataudze tajos sporta veidos, kuros ir tirgus, līdz ar to – arī prestižs un publicitāte. Lai, piemēram, nākamajam lielajam boksa talantam turpmāk būtu radīti apstākļi tikt laikus pamanītam, nevis būtu jākuļas pašam – pret sistēmu. Un lai būtu vairāk labi situētu sportistu, kam ir pa kabatai kaut ko atstāt aiz sevis – infrastruktūras, fonda vai skolas veidolā.
Kristapa Porziņģa gaitas basketbolā līdz pusaudža vecumam finansēja Liepājas iedzīvotāji. Viņš iedzīvojās pietiekamā pārticībā, lai uzbūvētu vairākus basketbola laukumus. Vai Oskars Melbārdis pēc karjeras beigām uzbūvēs Valmierā bobsleja trasi? Nu, vismaz vieglatlētikas manēžu?
Gribētos sagaidīt dienu, kad uz valsts sporta budžetu raudzīsies kā uz investīciju, nevis dotāciju.